Valsts kā parazīts?
Valsts vienīgā funkcija ir pārdalīt nopelnīto naudu.
Valsts finanšu iespējas nosaka nodokļu maksātāji.
Šīs divas tēzes iemieso tradicionālu un Latvijā dominējošu skatījumu uz nodokļu politikas funkciju un jēgu. Tās atspoguļo pasaules redzējumu, kurā sabiedrība sastāv no atsevišķiem indivīdiem – negribīgi vai neizbēgami pakļautiem administratīvam aparātam, kas vienkārši traucē normāli dzīvot. Birokrātiskie mehānismi tiek uztverti kā nepatīkams, bet savā ziņā nepieciešams ļaunums, – tie kļūst nepieciešami, jo neviens nespēj iztēloties pasauli bez tiem.
Šāds uzskats par nodokļu politiku ir būtībā antisociāls, jo tā politiskā funkcija ir pozicionēt valsti (sabiedrību) kā parazītisku institūciju, ko tātad vajag iegrožot, ierobežot un disciplinēt. Latvijas iedzīvotāju vēsturiskajā pieredzē netrūkst politiķu, kuri valstisko aparātu ir uztvēruši kā palīglīdzekli savu personīgo ambīciju apmierināšanai un turīguma vairošanai, tāpēc, gluži likumsakarīgi, neviens nav īpaši jāpārliecina, ka nodokļi ir teju zādzība no privātpersonu maka.
Tomēr augstāk minētajām tēzēm piemīt arī retorisks spēks, jo tās ir intuitīvi viegli izprotamas. Ja sabiedrību uztver tikai kā indivīdu (kuru dzīves galvenais uzdevums ir pārspēt citus gudrībā vai viltībā) apkopojumu, tad patiesi, Mārgaretas Tečeres vārdiem runājot, “sabiedrības” nemaz nav – pastāv tikai ģimenes un indivīdi. Alternatīvs redzējums balstās pārliecībā, ka “sabiedrība” ir kaut kas vairāk par indivīdu kopsummu. Izsakoties klišejiski – 1+1 ir nevis 2, bet 11.
Tēze par nodokļu maksātājiem kā valsts finansiālo iespēju noteicējiem ir pievilcīga, bet arī gana pretrunīga. Šīs pašas tīkamās pretrunas atbalsojas arī ticībā, ka valsts tikai pārdala citu subjektu nopelnīto naudu. Taču, kamēr šīs pretrunas netiks skaidri apzinātas, Latvijas sabiedrības nākotnes iespējas būs nevajadzīgi ierobežotas.
Publikai tīkamā ideja par “nodokļu maksātājiem”, kas nosaka un tādējādi arī ierobežo valsts fiskālās un finansiālās iespējas, sakņojas nosacītajā egalitārismā jeb pilsoniskajā vienlīdzībā, ko šis apzīmējums it kā paredz. Galu galā – gandrīz ikviens var identificēties kā “nodokļu maksātājs”, kuram tātad ir tiesības publiski izteikties un ietekmēt sabiedrības politiskos lēmumus. Latvijas politiskajā leksikā nav otras vārdkopas, kas tik spēcīgi iemiesotu sabiedrības locekļu principiālo vienlīdzību: neatkarīgi no tautības, dzimuma, seksualitātes, ādas krāsas utt., mēs visi kādā brīdī esam “nodokļu maksātāji” ar visām no tā izrietošajām tiesībām apspriest un vērtēt politiķu (ne)paveikto.
Jā, visiem neatvelk iedzīvotāju ienākuma nodokli, tomēr, kaut vai iepērkoties veikalā, ikviens samaksā pievienotās vērtības nodokli un tātad kvalificējas spriesttiesīgā pilsoņa statusam. Tādā sabiedrībā, kādu redzam Latvijā, nevienlīdzību un netaisnību pārpilnā, ir gana sarežģīti rast politiski iedarbīgu un vienlaikus leģitīmu pamatu izteikt viedokli par notiekošo. Taču neviens neapšaubīs indivīda tiesības, ja viņa sakāmais sāksies ar vārdiem “es, kā nodokļu maksātājs, esmu sašutis par…”.
Šādā kontekstā šķiet īpaši paradoksāli, ka valsts iedzīvotāju nominālā vienlīdzība kļūst par instrumentu, ar kura palīdzību sabiedrība tiek disciplinēta un idejas par labāku nākotni nocirstas jau pašā saknē. Publikas priekšstatos nodokļu sistēma atgādina kopīgu trauciņu, kurā katrs iemaksā noteiktu daļu no saviem ienākumiem. Šajos priekšstatos “valsts nauda” nemaz nepastāv – ir tikai “nodokļu maksātāju” jeb iedzīvotāju nauda, kas tiek izmantota valsts funkciju finansēšanai. Tas savukārt paredz, ka vienīgais paņēmiens, kā palielināt kopējo nacionālo naudas masu un tātad arī finansiālo iespēju klāstu, ir eksporta veicināšana.
Minētie pieņēmumi ir problemātiski (un kļūdaini) vairākos aspektos.
Pirmkārt, Latvijas valstij ir pieejami daudz plašāki finanšu avoti nekā tikai ieņēmumi no “nodokļu maksātājiem”. Te var pieminēt gan valsts obligācijas, gan Eiropas struktūrfondu naudu, gan arī, piemēram, potenciālo Altum aizņemšanos starptautiskajos tirgos, gan arī valsts kapitālsabiedrību peļņu. Šādi finanšu avoti nereti tiek uztverti ar skepsi, jo sabiedrībā valda bažas par publisko līdzekļu korektu apsaimniekošanu un valsts parāds tiek traktēts kā bīstama atkarība no ārējiem investoriem. Tomēr sabiedrībai ir svarīgi apzināties šo finanšu avotu daudzveidību.
Otrkārt, pārliecība par nodokļu maksātājiem kā teju vienīgo leģitīmo valsts funkciju finansēšanas avotu rada priekšstatu, ka sabiedrība var kļūt turīgāka, tikai pateicoties eksportējošiem uzņēmumiem. Es nekādā gadījumā nenoliedzu, ka valsts izaugsmes modelī eksports spēlē (un tam ir jāspēlē) svarīgu lomu. Tomēr šādā skatījumā visa pārējā sabiedrība tiek padarīta atkarīga no eksporta interesēm un, gluži nemanot, cita veida (komerc)darbības kļūst mazāk vērtīgas vai arī to vērtība top pakārtota eksporta attīstības potenciālam. Tas savukārt rada risku, ka daži “nodokļu maksātāji” kļūst svarīgāki par citiem un nominālā iedzīvotāju vienlīdzība patiesībā ir tikai fasāde, bet pilsoniskās tiesības lemt par valsts finansēm tiek paplašinātas vai ierobežotas atbilstoši tam, cik daudz konkrētais indivīds nopelna un/vai samaksā nodokļos.
Treškārt, šāds skatījums būtībā noliedz valsts autonomu eksistenci un tās spēju rīkoties neatkarīgi no “nodokļu maksātāju” iemaksām kopējā maciņā. Ja tiek pieņemts, ka valsts var rīkoties neapdomīgi, izmantojot alternatīvus finansēšanas avotus, tad, vismaz teorētiski, var izteikt pieņēmumu, ka valsts spēj rīkoties arī apdomīgi – proti, valsts ar finanšu politikas starpniecību var censties uzlabot sabiedrības kopējo sociālekonomisko situāciju un radīt apstākļus, kuros iedzīvotāji pelna labāk un tātad arī samaksā vairāk naudas nodokļos.
Tādējādi valsts, izmantojot dažādus tai pieejamos finansējuma avotus un veicot ieguldījumus, kas sekmē sabiedrības locekļu materiālo labklājību, var palielināt tautsaimniecībā pieejamos finanšu resursus. Turpretī, ja valsti uztver tikai un vienīgi kā vidutāju starp “pelnītājiem” un “tērētājiem”, netiek pat pieļauta doma, ka publiskā sektora investīcijas varētu būt impulss izaugsmei – valsts rīcība būtībā tiek vērtēta kā parazītiska.
Te atkal nonākam pie tēzes, ka valsts vienīgā funkcija ir pārdalīt citu subjektu nopelnīto naudu. Šis pieņēmums atražo pārliecību, ka sabiedrības radošums un inovācijas sakņojas vienīgi privātā sektora uzņēmībā, savukārt publiskais sektors labākajā gadījumā stāv malā un aplaudē, bet sliktākajā – nemitīgi slāpē komercdarbības pārstāvju centienus. Šajā kosmoloģijā privātais sektors rada sabiedrību, kamēr valsts to tikai sadala un apdala.
Šī nostāja ir visai īpatnēja. Tā ietver uzskatu, ka publiskā sektora darbinieki – skolotāji, policisti, ārsti, ierēdņi, kultūras iestāžu darbinieki utt. – radošā darbā nepiedalās. Šāds pasaules uzskats paģēr, ka “radīt” nozīmē “sagatavot pārdošanai tirgū”. Tikmēr darbības, kas vērstas uz cilvēku aprūpi, viņu drošību, izglītošanu vai estētiska baudījuma izkopšanu, netiek klasificētas kā radošas. Šādā pasaulē arī, piemēram, bērnu radīšanu un audzināšanu neuztver kā radošu nodarbi, jo tā nav cenojama pēc tehniski nosakāmiem kritērijiem. Tomēr būtu grūti iztēloties dzīves jomu, kas pieprasītu vēl lielāku radošumu, spēju risināt neparedzamas problēmas, pielāgoties jaunām situācijām utt.
Minētā pasaules uzskata lielākais kaitējums ir morāls – publiskā sektora darbinieki tiek padarīti par grūtdieņiem un dīkdieņiem, allaž nostādītiem lūdzēja lomā. Viņi tiek padarīti par teju liekēžiem, kuru dēļ budžets ir jāpārdala un kuri paši radīt nespēj. Publiskā sektora darbinieki – lai arī, vismaz teorētiski, tāpat būdami “nodokļu maksātāji”– primāri tiek uztverti kā nodokļu pārdales priekšmets, tāpēc arī viņu pārstāvētās profesijas izvēršas par kaut ko liekēdīgu. No vienas puses, nodokļu maksātāji iemieso sabiedrības demokrātismu un egalitārismu; no otras puses, nodokļu maksāšana vienmēr pārtop līdzekļu pārdalē un tātad parazītismā. Sabiedriskums kā tāds top saindēts un netīkams, neuzticību veicinošs.
Manuprāt, šāds paradokss ir politiski neproduktīvs un ved strupceļā. Līdzekļu pārdale nebūt nav vienīgā valsts funkcija un uzdevums. Valsts pastāvīgi rada sabiedrību, veidojot un organizējot cilvēku dzīvi. Sabiedrības turīgumu sekmē ne tikai uzņēmēji. To veicina arī ārsti un skolotāji – viņu veikumu varbūt nevar izmērīt precīzos skaitļos, tomēr bez viņiem ātri vien izirtu jebkura mūsdienu sabiedrība.
Tāpēc ir nekorekti pretnostatīt valsti un privāto sektoru, sakot, ka viens ir radošs, kamēr otrs tikai pārdala cita radīto. Noteiktas darbības tiek organizētas tieši sabiedriskajā sektorā, jo tām ir stratēģiska vai morāla nozīme. Un ir darbības, kuras organizē privātais sektors, pateicoties savai spējai sekmīgi radīt pievienoto vērtību. Abi sektori – publiskais un privātais – ir savstarpēji papildinoši (nevis izslēdzoši vai konfliktējoši), vai vismaz tādiem tiem vajadzētu būt. Apgalvojums, ka vieni “nodokļu maksātāji” ir svarīgāki par citiem un ka sabiedrības iespējas fundamentāli ierobežo privātā sektora dinamika, ir ne vien neētisks, bet arī politiski nekorekts.
Ja vēlamies dzīvot turīgā sabiedrībā, beidzot ir jāatbrīvojas no pieņēmuma par valsti kā parazītu un jāpiešķir tai pozitīvs, tautsaimnieciski demokrātisks spēks, kas mūsu nākotnes iespējas padarīs plašākas, nevis šaurākas.