Vai satraukumam par budžeta deficītu ir pamats?

Pirms kādas nedēļas Latvijas Bankas padomes loceklis Andris Vilks norādīja uz, iespējams, pārāk augstu valsts budžeta deficīta līmeni; šī tēze Latvijas publiskajā telpā nebija izskanējusi jau vismaz gadu, kas ir zināms rekords. Latvijas Bankas ieskatā, provizoriskais deficīta līmenis 9% apmērā ir “ļoti, ļoti sarkans signāls” un apdraud tās patvaļīgi nosprausto 50% atzīmi nacionālā parāda attiecībai pret IKP. Latvijas ekonomikā ir plānota izaugsme, tāpēc Latvijas Banka uzskata par savu pienākumu atgādināt, ka nesamērīga budžeta deficīta veidošana ir nesaprātīga.

Atklāti sakot, klausoties šo interviju, es apjuku. Tiek minēti skaitļi, kas nav balstīti pierādījumos. Nav pieejams neviens zinātniski atzīts pētījums vai Latvijas Bankas ziņojums, kas apliecinātu: valsts aizņēmuma līmenim pārsniedzot 50% no IKP, Latvijas ekonomikai parāda slogs kļūs nepanesams un procentu likmes ievērojami pieaugs. Nav neviena ziņojuma, kas norādītu: budžeta deficīts 9% apmērā ir strukturāli bīstamāks nekā, teiksim, 7% vai 15% apmērā. Ārpus konteksta šie ir tikai tukši skaitļi bez jebkādas nozīmes. Tie ir atvasināti no pieņēmumiem par šogad plānoto ekonomikas izaugsmi: Latvijas Banka domā, ka ekonomika palielināsies par 2,8%; Finanšu ministrija – ka izaugsme būs 3,0%; Eiropas Komisija uzskata, ka tā varētu sasniegt pat 3,5%. Būtiski norādīt, ka šie potenciālās izaugsmes rādītāji tiek noteikti attiecībā pret iepriekšējo gadu, kad Latvijas ekonomika saruka par 3,6%.

Turklāt šie minējumi ir balstīti optimistiskos pieņēmumos par to, ka 70% Latvijas iedzīvotāju būs vakcinēti pret Covid-19 līdz vasaras beigām. Tātad – izaugsmes prognozes izklausās rožainas. Patlaban neviens nezina, vai šogad izaugsme vispār būs. Der atcerēties pērn publicētos Fiskālās disciplīnas padomes un Finanšu ministrijas minējumus – IKP kritums 2020. gadā tika pieļauts pat 7% apmērā, bet šī gada izaugsme lēsta ap 1% apmērā. Tātad arī Latvijas Bankas pārstāvja nosauktie skaitļi ir tikai minējumi un izdarīt tālejošus secinājumus par vēlamo budžeta deficīta līmeni šobrīd ir akla zīlēšana, nevis nopietna finanšu politika.

Interviju ar Andri Vilku var censties uztvert labvēlīgi. Process, kurā pandēmijas apstākļos tika vai netika sniegts atbalsts privātajam sektoram, ir bijis nepārdomāts un bieži vien nekonsekvents. Finanšu ministrijas gatavotais plāns par Atjaunošanas un noturības mehānisma līdzekļu tērēšanu ir nekvalitatīvs. Īsumā –  valsts finanšu vadība ir bijusi tikpat vāja, cik pandēmijas ierobežošanas procesa vadība. Tāpēc, iespējams, Latvijas Banka uzskata par savu pienākumu periodiski uzvilkt “finanšu policista” cepuri, cenšoties pievērst politiķu uzmanību makro-finansiāliem apsvērumiem.

Latvijas publiskajā telpā izteikumi par budžeta deficītu, kā ierasts, saistās ar satraukumu par pārāk lielu sociālo atbalstu. Arī šajā gadījumā ir grūti nepamanīt saikni starp Latvijas Bankas raidītajiem sarkanajiem signāliem un valdības lēmumiem par finansiālu atbalstu ģimenēm ar bērniem, pensionāriem un personām ar invaliditāti. Iespējams, centrālā banka uzskata, ka problemātisks ir ne tik daudz pats atbalsts, cik izvēlētā forma, jo atbalsts nav pietiekami mērķēts. Tomēr šādas retorikas iespaidā var tikt mazināta politiskā griba sniegt finansiālu atbalstu mājsaimniecībām. Atbalsta lēmumu nosaukšana par “helikopteriem, kas stāv rindā” rada priekšstatu, ka iedzīvotāji tagad par velti saņems kaut ko tādu, ko tie nav īsti pelnījuši, jo, lūk, šī esot “aizņemta nauda”, kas būs jāatdod mūsu mazbērniem. Es tiešām neticu, ka esmu vienīgais, kurš ir noguris no šādiem draudiem ­– tukšām frāzēm, kam nav konceptuāla pamatojuma.

Tomēr, manuprāt, Latvijas Bankas pēkšņā satraukuma patiesajiem iemesliem  ir globālāks raksturs. Tas savukārt rada vairākus, iespējams, nepatīkamus jautājumus par šīs institūcijas funkcionālo jēgu un Saeimas sniegto mandātu. Pagājušajā nedēļā ASV Valsts kases 10 gadu obligācijas ienesīgums pārsniedza 1,5% – šāds līmenis nebija sasniegts kopš pagājušā gada februāra. Investoriem un analītiķiem šis ir atslēgrādītājs, kas norāda uz tautsaimniecībā valdošo noskaņojumu: ja obligācijām palielinās ienesīgums, tas norāda, ka investoru uztverē ekonomikā ir gaidāma atkopšanās un iespējama inflācija. Šajā gadījumā Džo Baidena plānotais 1,9 triljonu dolāru lielais fiskālais stimuls un pieaugošā iedzīvotāju vakcinācija ir pazīmes, kas liecina par ekonomikas drīzu atgriešanos ierastajās sliedēs, kas arī veicināja obligāciju ienesīguma palielinājumu.

Kāpēc tas ir svarīgi mums? Jo, palielinoties ASV dolāru obligāciju ienesīgumam, palielinājās arī eiro obligāciju ienesīgums! Izmaksām palielinoties, pastāv zināmi riski saistībā ar valsts parādzīmju apmaksu nākotnē. Lielāks obligāciju ienesīgums nozīmē potenciāli lielākas aizņemšanās izmaksas arī uzņēmumiem, kas savukārt rada peļņas riskus un var veicināt cenu kāpumu. Tāpēc pagājušajā nedēļā akciju tirgus uz palielināto obligāciju ienesīgumu reaģēja negatīvi.

Rodas loģisks jautājums – ko darīt, lai samazinātu obligāciju ienesīgumu? Eirozonas kontekstā vēl precīzāk būtu jautāt – ko vispār var darīt, lai nodrošinātu stimulējošu monetāro politiku? Līdz šim centrālās bankas ir reaģējušas, ne tikai samazinot procentu likmes, bet arī uzpērkot valdību un uzņēmumu obligācijas, šādi noturot to vērtību, pat ja tā neatbilst ekonomikas realitātei. Tomēr tieši šāda politika ir veicinājusi inflācijas gaidas, kas savukārt veicina vēlmi atbrīvoties no obligācijām (jo to reālā vērtība var samazināties), samazinot to cenu un palielinot ienesīgumu. Vai Eiropas Centrālajai bankai turpināt ”drukāt naudu”, pērkot dažādus finanšu aktīvus cerībā, ka to ienesīgums saglabāsies mēreni zems? Turpināt darīt to pašu, lai cerētu uz citiem rezultātiem, šajā gadījumā tik tiešām var būt neprāts.

Šis konteksts ļauj labāk izprast lēmumu par uzņēmumu nodokļa likmes palielinājumu Apvienotajā Karalistē. Runas par nodokļu celšanu brīdī, kad ekonomika ir nestabila, parasti šķiet neiedomājamas. Tomēr laikā, kad noteicošs uzņēmumu peļņas faktors ir atbalstoša centrālo banku politika, šāds solis, iespējams, ir pat vēlams – lai ne vien socializētu monetārās politikas iespaidu, bet arī mazinātu inflācijas gaidas, kas savukārt nomierinātu obligāciju tirgu. Tiesa, runāt par nodokļu likmes palielinājumu uzņēmumiem Latvijā būtu ne tikai politiska pašnāvība, bet arī neatbilstoši vietējam kontekstam.

Latvijas un eirozonas izaicinājumus vēl vairāk paspilgtina radikālās atšķirības fiskālajā politikā starp ASV un Eiropas Savienību. Šis Unicredit Research veidotais grafiks visuzskatāmāk parāda dažādās pieejas fiskālajā aktīvismā:

Pelēkais stabiņš norāda uz “izlaides starpību”, ar to saprotot iespējamo atšķirību starp esošo ekonomisko aktivitāti un ekonomikas potenciālu. Unicredit aprēķini rāda, ka izlaides starpība ASV 2021. gadā būs aptuveni 900 miljardi dolāru (skaitlis norāda uz ekonomiskās aktivitātes vērtību, kas būtu radīta, ja pandēmija nebūtu notikusi), savukārt eirozonā šis skaitlis pat pārsniedz 1 triljonu eiro. Tomēr fiskālās atbildes uz plānoto “caurumu” ekonomikā ievērojami atšķiras: ASV fiskālais atbalsts pārsniedz izlaides starpību 2,5 reizes, bet eirozonā tas sasniedz tikai 70% no izlaides starpības. Īpašu uzmanību jāpievērš iepriekš neplānotajiem atbalsta pasākumiem, kas atšķiras no automātiskajiem stabilizatoriem (piemēram, bezdarbnieku pabalstiem). Atjaunošanas un noturības mehānisms 2020. gada vasarā tika uztverts kā politisks triumfs, tomēr statistika nepārprotami apliecina, ka ar šiem finanšu līdzekļiem būs stipri par maz, lai atgrieztu eirozonas ekonomiku tās iepriekšējā gultnē, kas turklāt bija gana nestabila, ar deflācijas iezīmēm.

Kā norāda Ādams Tūzs (Adam Tooze), Eiropas fiskālie rādītāji izskatās depresīvi. ASV ekonomika līdz gada beigām būs atkopusies, pateicoties lielajam fiskālajam atbalstam, turpretī eirozonas valstu IKP atgriezīsies pirmspandēmijas līmenī veselu gadu vēlāk. Turklāt ne visas eirozonas valstis atkopsies vienmērīgi: Vācijas ekonomika 2022. gada beigās būs par 1,5% lielāka nekā 2019. gadā, bet Spānijas ekonomika joprojām būs par 3% mazāka. Protams, šie tāpat ir tikai minējumi, tomēr tie sniedz citu kontekstu Latvijas Bankas pārstāvja teiktajam, proti, ekonomikas izaugsme nebūt nav garantēta. Un, kā apliecina pētījumi, procentu likmes seko izaugsmei, nevis otrādi. Tātad Latvijai nav jāuztraucas par pieaugošām aizņemšanās izmaksām, ja ekonomika nemaz neaug.

Turklāt arī vietējā līmenī jebkāda potenciālā izaugsme nebūs vienmērīga. Latvijas Banka līdz ar citiem korekti atgādina par jēgpilnu investīciju izlietojumu, tomēr šādi atgādinājumi nevar tikt ietērpti retorikā, kas brīdina par bīstamu budžeta deficīta līmeni un tādējādi mazina gatavību sniegt tiešu atbalstu mājsaimniecībām. Veidojot finanšu politiku, valsts parāda līmenis un budžeta deficīta līmenis ir sekundāri politiski rādītāji, kam ir jābūt pakārtotiem sociālekonomiskiem mērķiem, nevis otrādi. Makroekonomistiem var piedot pārāk lielu mīlestību pret abstraktiem cipariem, bet politiķiem vajadzētu zināt labāk.

Šie apsvērumi vedina uz potenciāli neērtu jautājumu par Latvijas Bankas mandātu. Likumā ir noteikts, ka Latvijas Bankas galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti. Tomēr tās kapacitāte ietekmēt cenu stabilitāti ir pilnībā atkarīga no Eiropas Centrālās bankas lēmumiem, kuros tā piedalās kā viena no 17 eirozonas centrālajām bankām. Turklāt šis mandāts tika izveidots pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pilnīgi citā politiskā kontekstā. Šobrīd, monetārā izteiksmē, Latvijas valsts suverenitāte ir pielīdzināma pašvaldībai, jo, gluži kā pašvaldība, tā naudu nevar radīt, bet tikai aizņemties. Iespējams, ņemot vērā Latvijas politisko vidi, tas pat ir sabiedrības vispārējās interesēs.

Tomēr vai nebūtu īstais brīdis pārdomāt Latvijas Bankas mandātu, piesaistot to vietējam kontekstam un radot atbilstošus instrumentus, kas šo mandātu ļautu realizēt? Vai šādam mandātam vajadzētu iekļaut nepieciešamību pēc pilnas nodarbinātības, tāpat kā ASV Federālās rezervju sistēmas mandātā? Vai mandāta pilnveide mazinātu vēsturisko vēlmi pēc biedēšanas ar budžeta deficītu un neatmaksājamo nākotnes parādu? Jo šobrīd ir grūti saprast, ko Latvijas Banka var darīt, lai, teiksim, mazinātu Latvijas obligāciju ienesīgumu, kas var palielināties no mūsu ekonomikas neatkarīgu apstākļu dēļ. Eirozonas valstu ekonomikas struktūras nav vienādas, tāpēc vienāda attieksme pret atšķirīgām situācijām var radīt tikai un vienīgi neizpratni un pat politisku radikalizāciju. Kas notiks, ja, piemēram, Vācija šo pavērsienu finanšu tirgos uzlūkos labvēlīgi, cerot, ka tas mazinās eiro vērtību attiecībā pret dolāru un tādējādi veicinās tās eksportu?

Kopumā, brīdinājumi par bīstamu budžeta deficīta līmeni šķiet neatbilstoši situācijai. Eirozonas un Latvijas ekonomikai izaugsme šogad noteikti nav garantēta, it īpaši ņemot vērā Eiropas fiskālā atbalsta pasākumu nepietiekamību. Līdzšinējā monetārā politika gan ASV, gan Eiropā ir negaidīti veicinājusi obligāciju ienesīguma palielināšanos, lai gan mērķis ir bijis pretējs. Iespējams, tas ir īslaicīgs notikums. Tomēr tas atklāj, cik maz iespēju ir Latvijai (kā valstij ar savu centrālo banku) šo situāciju ietekmēt. Latvijas Bankas mērķis un funkcionālā jēga būs neizbēgami jāpārdomā, ja Saeimā pastāvēs politiskā griba pēc lielākas kontroles pār valsts fiskālo un monetāro politiku. Pagaidām valsts stratēģijai ir jāturpina koncentrēties uz

a. saslimstības mazināšanu;

b. bezdarba novēršanu;

c. sociālajām investīcijām (infrastruktūrā un atalgojumā).

Centieni izvirzīt politiskajā priekšplānā apsvērumus par budžeta deficītu un valsts parādu ir dzīvošana 2010. gadā.