Vai budžeta deficīts un valsts parāds ir ilgtermiņa problēma?

Savos publiskajos izteikumos bieži esmu apgalvojis, ka ikgadējs valsts budžeta deficīts un nacionālais parāds nav šķēršļi valsts produktīvās kapacitātes attīstībai. Tieši pretēji – ja nauda tiek uztverta nevis kā pašmērķis, bet gan kā līdzeklis noteiktu uzdevumu izpildei, tad uztraukties vajadzētu ne tik daudz par to, vai palielinās valsts parāds, bet gan – vai tiek sasniegti sociālpolitiskie mērķi, piemēram, nodarbinātības pieaugums, iedzīvotāju veselības uzlabošanās utt. Tas nenozīmē, ka par ekonomiskajiem rādītājiem ir jāaizmirst vispār, bet tie vienmēr ir jāuzlūko kopskatā ar sociālajām tendencēm. Nedrīkst pieņemt, ka ekonomistu koncepti ir “īstāki” par citiem, piešķirot tiem nospiedošu realitātes izjūtu, kas ierobežo – nevis atbrīvo – cilvēku darbības iespējas. Tomēr pasaulē, un it īpaši Latvijā, fiskālā politika praktiski vienmēr tiek izmantota, lai teiktu, ka kaut ko nav iespējams izdarīt. Sociāli progresīvas idejas nevar tikt realizētas, jo tām būšot fiskāli negatīva ietekme, kas Finanšu ministrijas ieskatā ir gluži vai krimināli sodāms pārkāpums. Nojēgums par fiskālo disciplīnu – valsts budžets, kas ir vismaz līdzsvarots, bet ideālā gadījumā ar pārpalikumu – ir tik cieši iekodēts Latvijas politikas racionalitātē, ka argumentēt par labu pretējai idejai bieži vien nozīmē izskatīties pēc radikāla klauna.

Tomēr pandēmijas radītais spiediens atcelt fiskālā deficīta un parāda ierobežojumus Eiropas Savienības līgumos sniedz iespēju labāk izprast, kāpēc pēkšņi tas kļūst ne tikai iespējams, bet pat vēlams. Pandēmija atklāj dziļi konservatīvo ideoloģiju, kuras pamatā ir deficītu un parādu demonizācija, kas tiek pasniegta kā objektīva ekonomiska realitāte.

Viens no iemesliem, kāpēc sabiedrība tik nekritiski pieņem valdošo pārliecību, ka publisks parāds ir kaut kas fundamentāli slikts un budžeta deficīts ir bezatbildība nākamo paaudžu priekšā, sakņojas mājsaimniecības un valdības finanšu pārvaldības vienādošanā. Citiem vārdiem sakot – tiek pieņemts, ka privātā sektora finanses darbojas pēc tiem pašiem principiem kā publiskā sektora finanses. Šis pieņēmums klasiski izskanēja 2008. gada finanšu krīzes laikā, Angelas Merkeles frāzē par Švābijas mājsaimnieci, kura dzīvo taupīgi un balansē budžetu. Merkele norādīja, ka ASV finanšu institūcijām būtu ko pamācīties no šī parauga. Tomēr drīz vien Švābijas mājsaimnieces finanšu paradumi tika padarīti par piemēru arī Eiropas valdībām, pamatojot plašos taupības pasākumus, kas izpaudās budžeta griešanā sociālajai aizsardzībai, izglītībai, veselībai utt. Merkeles retorikas veiksme ir viegli izskaidrojama: ekonomiskas krīzes apstākļos iedzīvotāji sāk zaudēt darbu, kas rada nedrošību par nākotni. Tāpēc, no individuāla skatpunkta, saprātīgi šķiet taupīt un uzkrāt – nevis tērēt. Tāda pati domāšana tiek piemērota arī valdībām: ja dzīvojam krīzes apstākļos, tad valdībai ir jātaupa, nevis jātērē.

Tomēr valsts jeb publiskais sektors fundamentāli atšķiras no privātā sektora. Atšķirība slēpjas tajā, ka valstis, kam ir monetāra suverenitāte, rada valūtu, kamēr privātais sektors ir šīs valūtas lietotājs. Pēc definīcijas – ja publiskajam sektoram pieder naudas radīšanas vara, tad vienīgie ierobežojumi šīs varas realizācijai ir brīvprātīgi. Turklāt ir jāņem vērā arī Džona M. Keinsa – 20. gadsimta ievērojamākā ekonomista – arguments par tā saukto “kompozīcijas kļūdu” (fallacy of composition): tas, kas ir patiess individuālā līmenī, nav obligāti patiess kolektīvā līmenī. Keinss norāda uz to, ka gadījumā, ja ekonomiskas krīzes apstākļos visi sāks taupīt, uzņēmumiem kritīsies ienākumi (jo neviens nepirks viņu preces), kas savukārt spiedīs uzņēmumus atlaist vēl vairāk darbinieku un samazināt ražošanas apjomu, kas, visticamāk, novedīs pie bankrotu viļņa un arvien mazākiem iedzīvotāju ienākumiem. Tātad notiks paradokss – ja visi iedzīvotāji sāks taupīt, tad viņu ienākumi agrāk vai vēlāk samazināsies, nevis palielināsies. Individuālā līmenī ekonomiskas nedrošības apstākļos racionāli ir taupīt, bet kolektīvā līmenī tam būs nevēlami efekti. Ir jābūt kādam, kurš tērē un šis “kāds” Keinsa ieskatā ir valsts.

Līdzīgā veidā var analizēt iemeslus eirozonas stagnācijai pēdējo desmit gadu griezumā. Eirozonas krīze, kas faktiski iesākās 2009. gadā, Eiropas banku kritiskajai situācijai kļūstot redzamākai, tika risināta ačgārni. Eirozonas valstis, baidoties no tā, ka tām nāksies palīdzēt savām bankām, sāka taupīt un samazināt budžeta deficītu, kas bija radies, pieaugot bezdarbam. Līdzīgi rīkojās arī citas pasaules valstis, izņemot Ķīnu un Krieviju (un arī ASV noteiktu laika periodu). Tomēr vispārējā taupīšana patiesībā kavēja izaugsmi, jo slāpēja privāto pieprasījumu, samazinot uzņēmumu peļņas normas. Tā vietā, lai publiskā parāda līmeņi samazinātos, kam vajadzētu notikt, mazinot fiskālo deficītu, tie patiesībā pieauga. Izaugsme veidojas no investīcijām, bet privātā sektora spēja veikt apjomīgas investīcijas apstākļos, kad iedzīvotāji zaudē darbu un ienākumu drošība pasliktinās, ir ļoti ierobežota, lai neteiktu – neiespējama.

Elegants veids, kurā labāk izprast ne tikai atšķirības starp publisko un privāto sektoru mūsdienu finanšu dinamikā, bet arī savstarpējās saistības un efektus, ko rada šo sektoru mijiedarbība, ir iepazīties ar britu ekonomista Vaina Godlija (Wynne Godley) koncepciju par sektorālajiem balansiem. Tās pamatā ir grāmatvedības identitāte, kas nosaka to, ka vienas puses ienākumi obligāti ir otras puses izdevumi. Globālā līmenī visi personu ienākumi un izdevumi balansējas. Ja es kaut ko tērēju, tad tas noteikti rada ienākumus citiem. Godlijs sadala ekonomiku trīs sektoros: publiskais sektors; vietējais privātais sektors (mājsaimniecības un uzņēmumi); un pārējā pasaule (eksports un imports). Visu trīs sektoru izdevumi un ienākumi savstarpēji līdzsvarojas. Godlijs pielieto “krājumu plūsmu analīzi” (stock-flow analysis), lai izvērtētu katra sektora finansiālo veselību. Piemēram, privātas mājsaimniecības ienākumi no nodarbinātības ir plūsma, kas daļēji var tikt novirzīta krājkontā, kas ekonomiskajā uzskaitē pārtop par krājumu. Līdzīgi, ikgadējs fiskāls deficīts ir plūsma, kas var pārtapt pieaugošā valsts parādā, kas tiek klasificēts kā krājums. Tātad plūsma tiek rēķināta ilgākā laika intervālā, kamēr krājums tiek fiksēts konkrētā brīdī.

Katram no šiem sektoriem ir finanšu plūsma, kas, piemēram, gada griezumā var būt pozitīva, negatīva vai līdzsvarota. Būtiski ir atcerēties, ka viena sektora ienākumi ir cita sektora izdevumi. Tātad, ja publiskais sektors gada beigās darbojas ar deficītu, tas nozīmē, ka vai nu vietējais privātais sektors, vai arī pārējā pasaule darbojas ar pārpalikumu. Šī vienkāršā grāmatvedības identitāte ļauj izdarīt vairākus, brīžiem negaidītus, secinājumus. Piemēram, ja ekonomika tiek plānota tā, lai privātā sektora finanšu plūsma gada beigās būtu pozitīva (kas kalpotu kā uzkrājums nākotnei, pensijai, nebaltai dienai, jaunām investīcijām), publiskā sektora pozīcijai ir jābūt negatīvai (tātad deficītā) vai arī tirdzniecības bilancei ir jābūt pozitīvai (eksportam jābūt lielākam par importu). Un pretēji – ja mērķis ir publiskā sektora pārpalikums, tad tā rezultātā pieaugs privātā sektora deficīts, pieņemot, ka tirdzniecības bilance ir līdzsvarota (kā tas ir Latvijā). Plašsaziņas līdzekļos regulāri izskan brīdinājumi par publiskā sektora parādsaistībām, taču grāmatvedības identitātes principi ļauj secināt, ka kādā no sektoriem deficītam ir jābūt, lai citā sektorā būtu pārpalikums jeb uzkrājums. Ja publiskā sektora deficīts netiek pieļauts ideoloģisku iemeslu dēļ, tad privātā sektora pārpalikums var veidoties tikai no pozitīvas tirdzniecības bilances vai arī uz privātā sektora parāda rēķina.

Šeit arī iezīmējas centrālā dilemma: uz kāda – privātā vai publiskā kredīta –   pamata veidot ekonomisko darbību? Pēdējos 40 gados atbilde ir bijusi pārliecinoši par labu pirmajam. Tomēr rezultāts bija globāla finanšu krīze, ko faktiski sekmēja strauji pieaugošs privātā sektora kredīts, kas tika investēts jau esošā infrastruktūrā (mājokļos), šādi nepalielinot ekonomikas produktīvo kapacitāti, kas ļautu veikt maksājumus nākotnē. Galu galā publiskais sektors glāba privāto sektoru, pārņemot šīs parādsaistības un samazinot pats savus izdevumus. Publiskā sektora spēja glābt privāto sektoru balstās tieši naudas radīšanas jomā: tas ir naudas pirmavots, kamēr privātais sektors ir šīs naudas lietotājs. Līdz ar to publiskā sektora kredīts vienmēr būs pārāks. Lūk, kāpēc valdības, kurām ir sava nacionālā valūta, tik un tā izdod obligācijas: investori meklē drošus aktīvus un valstu obligācijas ir visdrošākie aktīvi. Arī vēsturiski – tieši publiskā parāda instrumenti ir kalpojoši par pamatu privāto kredītu tirgus izveidē un attīstībā. Publiskā sektora parāds ir fundamentāli drošāks par privātā sektora parādu, jo tas balstās valdības kapacitātē iekasēt nodokļus, kamēr privātā sektora uzticamība balstās tā spējā realizēt pārdošanu. Taču, ja visi iedzīvotāji nolemj taupīt, tad nonākam situācijā, kuru aprakstīja Keinss.

Neatkarīgi no tā, vai ekonomiskās politikas veidotāji pieņemtu šādu skatījumu, jautājums par to, vai publiskā sektora kredītu var audzēt bezgalīgi, paliek atvērts. Ja jau publiskais sektors ir naudas avots un tā kredīts ir fundamentāli pārāks par privāto kredītu, tad kāpēc gan neveidot visu ekonomiku uz tā pamata? Pirmkārt, šis ir jautājums par kompetencēm un to vai, teiksim, konfekšu ražošanai vajadzētu būt valdības atbildībai. Ir skaidrs, ka ekonomikai ir jābūt jauktai ar skaidri nodalītām kompetencēm: publiskajam sektoram ir jāuzņemas izglītības, veselības, drošības, stratēģiski svarīgas fiziskās infrastruktūrās, kā arī daļa no nodarbinātības vajadzību nodrošinājuma, turpretī privātais sektors var apkalpot pārējās cilvēku vajadzības. Otrkārt, publiskā sektora kredīta pārvaldībā ir jāņem vērā ekonomikas produktivitātes un inflācijas faktori. Valdošās makroekonomikas paradigmas apoloģēti, kuri iestājas par fiskālo disciplīnu, mēdz norādīt, ka jebkura valdības darbība tautsaimniecībā veicina inflāciju, tomēr šis ir bezgala kļūdains un aprobežots skatījums – tas sakņojas ekonomikas teorijās, kas veidojās zelta standarta laikmetā. Inflācija kļūst problemātiska tikai tad, ja ekonomikā tiek nodarbināti visi produktīvie faktori. Ja vairāk nekā 50 000 cilvēkiem nav darba, tad apgalvot, ka šo cilvēku nodarbināšana radīs inflāciju bez jebkādas produktīvi pievienotas vērtības, var tikai akli ekonomikas teorētiķi.

Parāda ilgtspēju nosaka veikto investīciju kvalitāte, nevis patvaļīgi izvēlēti cipari – kā, piemēram, Māstrihtas līgumā ierakstītie 60% no IKP, kam nav teju nekāda zinātniska pamatojuma. Ir svarīgi norādīt, ka parāda apjomu var vērtēt divējādi: gan nomināli, gan attiecībā pret IKP. Pieaugot ekonomikas attīstības tempam, palielinoties iedzīvotāju algām un ražošanas resursu izmaksām, pieaugs arī absolūtās summas, ko aizņemas valsts. Piemēram, absolūtos skaitļos, Latvijas valdības parāds ir regulāri pieaudzis kopš 2010. gada. Taču attiecībā pret IKP valsts parāds kopš 2010. gada ir regulāri sarucis. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja valdības veikto investīciju rezultātā nacionālais IKP palielinās, tad procentuāli parāds var būt daudz lielāks nekā šobrīd, neuzliekot nekādu mistisku slogu nākotnes paaudzēm, bet gan tieši pretēji – radot tām labvēlīgu vidi ekonomisko darbību veikšanai. Nepastāv dabisks limits optimālai attiecībai starp valsts parādu un IKP. Divi Hārvarda Universitātes ekonomisti – Karmens Reinhārts (Carmen Reinhart) un Kenets Rogofs (Kenneth Rogoff) 2010. gadā publicēja rakstu, kurā argumentēja, ka, tiklīdz attiecība starp nacionālo parādu un IKP pārsniedz 90%, tā izaugsme samazinās pat uz pusi. Šis raksts kļuva arī par vienu no “zinātniski” ideoloģiskajiem pamatojumiem taupības politikai. Tomēr vairāki citi ekonomisti, pārskatot šo autoru izmantotos datus, fiksēja vairākas kļūdas un neprecizitātes, kā arī atsvešinātību no konteksta, kurā viņu secinājumi it kā apstiprinājās.

Protams, politiski sāpīgs jautājums var būt par korupcijas draudiem. Bailes par to, ka lielākas ekonomikas varas piešķiršana publiskajam sektoram veicinās korupciju, pamato fiskālās disciplīnas ideoloģiju. Tomēr ir pienācis laiks izkļūt no šīs viltus dilemmas. Īstais politiskās dienaskārtības jautājums ir – kā radīt un nodrošināt uzticamus un godīgus politiķus, nevis kā novērst publiskā sektora aktivitāti tautsaimniecībā. Tas, neapšaubāmi, ir utopisks jautājums, bet tam ir jāvelta mūsu politiskā enerģija, citādi vienīgā atbilde sociālekonomisku problēmu novēršanai ir visa veidu pakalpojumu privatizācija.

Izpratne par sektorālajiem balansiem ļauj saskatīt pandēmijas radīto kontekstu: privātā sektora darbība ir mazinājusies, kas norāda uz krītošām peļņas normām un ienākumiem. Pastāv divi veidi, kā to atjaunot: vai nu aizņemties, vai arī publiskais sektors kompensē iedzīvotāju ienākumu kritumu, palielinot savus tēriņus. Pārliecinošs vairākums, vismaz retoriski, apzinās, ka šī nav krīze, kurā taupīt, taču joprojām pastāv morāli un institucionāli šķēršļi, kas kavē naudas ieplūšanu ekonomikā. Turklāt augstāk aprakstītie apsvērumi ir jāpielīdzina Latvijas kontekstam, kurā valstij nav monetāras suverenitātes. Latvijas valsts nav naudas radītāja, bet gan tās lietotāja, kas tai uzliek līdzīga veida ierobežojumus, kādi ir privātajam sektoram. Tāpēc arī argumenti par parāda ilgtspēju ieņem citu nokrāsu, jo to izvērtē privātie kapitāla tirgus dalībnieki, kuru prioritātes noteikti nav rūpes par Latvijas sabiedrības izglītību un veselību. Arī šajā aspektā ir pienācis laiks uzdot politiski pareizo jautājumu: nevis kā nodrošināt to, ka privātais finanšu tirgus nepalielina valdības obligāciju procentu likmes, bet gan – kā pārveidot eirozonas struktūru tā, lai nodrošinātu dalībvalstu kapacitāti veikt ilgtermiņa investīcijas sociālajā infrastruktūrā, neuztraucoties par parāda līmeni.

Izpratne par sektorālajiem balansiem ļaus labāk izprast to ekonomisko procesu kopumu, kas norisinājās Latvijā laika posmā starp 2004. un 2008. gadu, kam veltīšu nākamo rakstu.