Sociālā politika: ordoliberālisms
Šis ir otrais raksts, rakstu sērijā par sociālo politiku. Ar pirmo rakstu un skaidrojumu par rakstu sēriju var iepazīties šeit.
Viena no konceptuāli svarīgākajām niansēm brīvā tirgus jeb laissez-faire ideoloģijā bija stingrs nošķīrums starp politiku un ekonomiku. Politika ir joma, ko raksturo valsts mehānisms, dažādas intereses un intrigas, pat kaislības. Turpretī ekonomika ir racionāla pašintereses joma, kas darbojas, dabisku principu vadīta. Lai ekonomika darbotos pareizi, politiskās kaislības ir jātur pa gabalu. Tāpēc, kā argumentēja Mišels Fuko, 19. gadsimtā valsts darbības pārsvarā izpaudās nevis tirgus, bet gan medicīnas, higiēnas, izglītības un noziegumu apkarošanas jomās.
Tomēr bija labi zināms, ka bez politikas ekonomika nav iespējama. Arī Lielbritānijas “brīvā tirgus” apoloģēti ne mirkli nepieļāva domu, ka viens no viņu labklājības priekšnoteikumiem ir valsts likvidācija. Tieši pretēji – viņu bagātība bija fundamentāli atkarīga no Britu impērijas varenības. Pateicoties valsts militārajai kapacitātei, Lielbritānija burtiskā nozīmē iekaroja Ķīnas un Indijas tirgu. “Brīvais tirgus” nekad nav bijis jēgpilni brīvs – šis koncepts kalpo kā ekonomiski izdevīga stratēģija privātajam kapitālam, kas sasniedzis ievērojamas konkurences priekšrocības. Ne velti ASV un Vācijas tautsaimniecības 19. gadsimtā bija izteikti protekcionistiskas: tās centās attīstīt konkrētas nozares līdz brīdim, kad to produkti būs konkurētspējīgi pasaules tirgū.
Būtisko saikni starp valsti un tirgu aprakstīja vēl viens Keinsa laikabiedrs, ungāru ekonomists Karls Polanji (Karl Polanyi) savā slavenajā darbā “Lielā pārveide” (The Great Transformation). Polanji analizēja Lielbritānijas sabiedrības attīstību 18. un 19. gadsimtā, norādot uz komercializācijas tendencēm, kuru rezultātā arvien lielāka sociālās dzīves daļa tika pakļauta tirgus loģikai. Polanji norādīja uz trim elementiem, ko viņš nosauca par “fiktīvām precēm” (preces, kas patiesībā nav preces, jeb elementi, kurus nekad nevar pilnvērtīgi pakļaut tirgus racionalitātei): darbaspēks, zeme un nauda. Polanji ieskatā alga, kas tiek maksāta par laiku, ko cilvēks velta darba devējam, ir būtībā darbaspēka cena. Darbaspēks, kas ir dzīva cilvēka attiecības ar apkārtējo vidi, tiek padarīts par preci – aprēķināmu naudā, objektivizētu un atsvešinātu.
Analizējot Lielbritānijas likumdošanas tendences 19. gadsimtā, Polanji argumentēja, ka lēmumi atņemt jebkāda veida materiālo atbalstu un aizsardzību trūkumā nonākušiem cilvēkiem, šādi nodrošinot, ka viņu vienīgo iespēju izdzīvot nosaka viņu spējas pārdot savu darbaspēku, radīja “tirgus sabiedrību”. Tiklīdz cilvēks tiek padarīts par preci un viņa vienīgā brīvība ir brīvība strādāt algotu darbu, tā sabiedrība komercializē eksistenci kā tādu. Valsts rada tirgu, nevis to slāpē.
Polanji definēja darbaspēku kā fiktīvu preci, jo cilvēks nekad nevar būt pilnvērtīgi pielīdzināms precei – viņš vienmēr ir kaut kas vairāk par to. Sabiedrības komercializācijas procesam paralēla tendence bija pretestība tirgus racionalitātes ekspansijai. Šie politiskie procesi radīja impulsu sabiedrības pašaizsardzībai. Ja darbaspēka “cena” noslīd zem noteikta līmeņa, tad, atšķirībā no citām precēm, tam ir reālas sociālas sekas: nespēja nodrošināt pajumti, ēdienu un citas ikdienas vajadzības. Tāpēc laissez-faire princips, ka bezdarbs ir individuāla izvēle nestrādāt par piedāvāto algu, ir absurds savā būtībā.
Tomēr ekonomikas leksika mēdz aizmiglot sociālas un morālas realitātes: lasot, ka, piemēram, bezdarbs ir “funkcija disbalansam starp ražojošo faktoru piedāvājumu un investīciju pieprasījumu”, ir viegli aizmirst bezdarba īsteno seju. Tā vai citādi, Polanji runāja par dubultkustību, kas vērojama tirgus sabiedrībā: centieni pakļaut aizvien jaunas dzīves formas komerciālai loģikai un pretestības mēģinājumi, ko motivē sabiedrības pašaizsardzība. Bezdarbnieku pabalsti, sociālā un veselības apdrošināšana, invaliditātes pabalsti utt. – tās visas ir reakcijas uz tirgus sabiedrības dinamiku.
Valsts centrālā loma tirgus izveidē un uzturēšanā bija skaidra arī dažiem vācu ekonomistiem, kuru intelektuālo veikumu mēdz apzīmēt kā “Freiburgas skolu”. Šīs skolas pārstāvji – Valters Eikens, Franss Bēms, Ludvigs Erhards (Ludwig Erhard), Aleksandrs Rustovs (Alexander Rustow) – lika pamatus ekonomiskās domas tradīcijai, ko sauc par “ordoliberālismu”. Šajā saliktenī “ordo” apzīmē “kārtību”, atspoguļojot konceptuālo ietvaru, kurā sabiedrība sastāv no dažādām kārtības struktūrām, kuras var izzināt un uzlabot.
Ordoliberālisma pamatā ir atziņa, ka tirgus nav dabisks, tāpēc valstij tirgus ir proaktīvi jāveido un jānodrošina. Minēto autoru ieskatā viens no iemesliem 20. gadsimta sākuma kataklizmām bija politiska ilūzija, ka tirgu nevajag pieskatīt. Viņuprāt, tirgus dinamika gan joprojām ir labākais veids, kā nodrošināt cilvēces brīvību un labklājību, tomēr valsts nevar stāvēt malā – tās uzdevums ir kultivēt un nemitīgi atbalstīt tirgus racionalitāti. Valsts uzdevums ir radīt “ekonomikas konstitūciju”, kuras primārais princips ir konkurence – jebkuram politiskam lēmumam ir jāveicina iedzīvotāju konkurētspēja.
Tieši šajā aspektā valsts loma sociālajā politikā ievērojami pieaug, jo valsts darbības tiek leģitimētas, ja tās stiprina tirgu. Cilvēki ir jāveido par tirgus dalībniekiem, līdz ar to ordoliberālisms paredz noteiktas ētiskas uzvedības normas, kas atbalsojas protestantismā: individuāla atbildība, risku uzņemšanās, disciplīna utt. Sociālās politikas mērķis ir šādas ētiskas uzvedības kultivēšana.
Vairāku autoru ieskatā ordoliberālisms ir Eiropas Savienības ekonomiskās ideoloģijas stūrakmens. Šo ideju politiskā vēsture gan nav tik viennozīmīga: ordoliberālisma manifests tika publicēts 1936. gadā, tātad nacistiskās Vācijas laikā. Ordoliberālisma ideju autori atsaucās uz Vāciju, kur 19. gadsimta beigās veidojās monopolistiskas attiecības starp ražošanas uzņēmumiem un bankām – viņuprāt, tās apdraudēja tirgus dinamiku. Turklāt Veimāras republikas politiskā nestabilitāte minēto autoru ieskatā liecināja, ka šāda iekārta veicina konkrētu privāto interešu lobija spēku, tāpēc liberālisma atjaunošanai ir nepieciešama spēcīga (lasi: autoritāra) valsts. Lai arī šie autori nebija saistīti ar Vācijas nacistisko partiju, viņu vēlmi veidot šī režīma tautsaimniecību nevar izslēgt.
Ordoliberālisma idejas kļuva aktuālas pēc Otrā pasaules kara, kad Vācijas Federatīvās Republikas suverenitāte tika balstīta sava veida “ekonomikas konstitūcijā”: valsts primārais uzdevums bija sekmēt ekonomisko brīvību un konkurenci. Līdzīgi 1957. parakstītais Romas līgums, kas izveidoja Eiropas Kopienu, nostiprināja konkurences principu kā vienu no galvenajiem sadarbības aspektiem. Šādā veidā ekonomikas jautājumi kļuva depolitizēti, jo pats politikas pamats bija ekonomika: jebkurš lēmums, kas sekmēja konkurenci, bija a priori labs lēmums.
Konkurence ir ordoliberālisma centrālais elements, kas organizē visu sabiedrības dzīvi. Lai to nodrošinātu, ir nepieciešams regulēt tautsaimniecību, novērst monopolistiskas prakses, kas apdraud ideālas konkurences apstākļus. Tajā pašā laikā iedzīvotāji ir jāveido par uzņēmējiem. Ne velti Mišels Fuko, analizējot ordoliberālisma rašanos, rakstīja, ka šo ekonomisko uzskatu mērķis ir radīt “uzņēmēju sabiedrību”. Sociālā uzņēmējdarbība ir lielisks piemērs ordoliberālisma loģikai: konkrētu sociālo grupu marginalizācijas problēma tiek risināta, izmantojot uzņēmuma formu. Sociālas problēmas tiek pārtulkotas privātā sektora atbildībā, kas izpaužas jaunu uzņēmējdarbības formu meklējumos.
Sociālo politiku caurstrāvo konkurences princips. Valsts uzdevums ir kontrolēt un uzraudzīt privāto sektoru, nevis piedalīties tautsaimniecībā ar valsts vai pašvaldību uzņēmumu starpniecību. Tirgus joprojām sastāv no privātpersonu darbībām un visefektīvākais veids, kā nodrošināt resursu sadali un pārdali, ir ļaut cenām noteikt materiālās dzīves ritmu. Tāpēc valsts “ekonomisko konstitūciju” ir nepieciešams pakļaut konkrētiem neapstrīdamiem noteikumiem. Māstrihtas līgums, kas ieviesa fiskālo deficītu un valsts parāda limitus, ir vēl viens apliecinājums Eiropas Savienības ordoliberālajai iekārtai – tā kā tirgus ir jākultivē un jāuztur, likums kļūst par galveno politikas instrumentu un tiek cieši sajūgts ar sabiedrības ekonomisko dzīvi. Šo fiskālo noteikumu vienīgais mērķis ir ierobežot valsts ekonomisko kapacitāti, lai neapdraudētu konkurenci, pat ja konkurences stiprināšana nav adekvāts risinājums mainīgam politiskajam kontekstam.
Šādi ordoliberāli noteikumi ir viens no iemesliem, kāpēc ir grūti vai pat neiespējami veidot kontekstam atbilstošu sociālo politiku, kurā valsts ekonomiskā loma būtu plašāka vai neiegultos konkurences loģikā. Sociālā politika, kas ir balstīta solidaritātē, kļūst neiespējama, ja politikas sakrālais pamats ir konkurence.[1] Tas izpaužas arī darba tirgus politikā, kur valsts loma ir sniegt karjeras konsultācijas, nodrošināt pārkvalifikāciju un citus “aktīvus” darba tirgus pasākumus, lai panāktu, ka darbinieki plūst no vienas nozares uz citu. Valsts it kā sekmē ordoliberālo konkurenci, bet šādi pasākumi nebūt negarantē, ka cilvēks spēs atrast darbu. Lienes Ozoliņas etnogrāfiskais darbs Nodarbinātības valsts aģentūrā finanšu krīzes laikā lieliski parāda, ka valsts, no vienas puses, motivē iedzīvotājus būt aktīviem darba meklējumos, bet, no otras puses, valsts taupības politika panāk to, ka privātā sektora iespējas algot darbiniekus ir samazinātas. Pat recesijas laikā ordoliberālisma ietvars liedz valstij izvērst darbības, kas neatbilst konkurences principam.
Līdz ar to var argumentēt, ka ordoliberālisma patiesā sociālā politika ir vērsta uz ekonomisko izaugsmi, kam vajadzētu atrisināt ikviena cilvēka problēmas. Latvijā šāda domāšana un pieeja ir kļuvusi par noteicošo, organizējošo principu kopš neatkarības atjaunošanas. Arī Eiropas Savienībā nemitīgi izskan retorika par konkurences stiprināšanu – finanšu krīzes laikā Latvijā to varēja dzirdēt kā gluži vai primāro uzdevumu (nevis cilvēku labklājība, bet konkurence!) un to var dzirdēt arī šobrīd Itālijas kontekstā.
Turklāt ir zīmīgi, ka Eiropas Savienības institucionālajā ietvarā ekonomiskie jautājumi ir supranacionāli, savukārt sociālā politika ir atstāta katras dalībvalsts pārziņā, kas ne tikai atražo destruktīvo nošķīrumu starp abām politikām, bet padara konkrētas sociālās politikas iniciatīvas par faktiski pretlikumīgām. Lai valsts, piemēram, varētu nodrošināt jaunu pieejamu mājokļu celtniecību, ir nepieciešams veikt visdažādākās akrobātiskās kombinācijas, lai izvairītos no pārmetumiem par “konkurences kropļošanu”.
Ordoliberālisma autoru ieskatā šie jautājumi ne tuvu nav atrisināti. Viņu neslēptais ideāls ir sabiedrība, kur ikvienam cilvēkam būtu mazdārziņš, kas ļautu audzēt pārtiku, šādi izvairoties no tirgus satricinājumiem. Visbeidzot jāatzīmē, ka ordoliberālisma intelektuālā tradīcija ir mainīga un plūstoša, pielāgota politiskiem apstākļiem un brīžiem arī pretrunīga. Tā nav jāuztver kā fiksēts ideju kopums, tomēr ir vērtīgi identificēt šīs tradīcijas iezīmes, lai labāk izprastu arī Latvijā valdošos pieņēmumus un šo pieņēmumu avotus.
Rakstu sērijas noslēdzošajā daļā, kas tiks publicēta rīt, īsi ieskicēšu modernās monetārās teorijas skatījumu uz sociālo politiku un iespējamo rīcībpolitiku, kas no tās izriet.
[1]Praktiski tas nozīmē, ka palīdzību vai atbalstu var sniegt tikai ar nosacījumu, ka tās saņēmējam uzlabosies konkurētspēja. Šādā veidā visdažādākās cilvēku darbības, kas nepakļaujas konkurētspējas imperatīvam – piemēram, māksla, izglītība, bērnu audzināšana, uzkopšana utt. –, tiek morāli kropļotas. Palīdzība vai atbalsts kā pašmērķis arī kļūst formāli neiespējams.