Sociālā politika: MMT
Šis ir trešais - noslēdzošais - raksts sērijā par sociālo politiku. Pirmais raksts par Keinsu atrodams te, savukārt otrais raksts par ordoliberālismu - manuprāt, vissvarīgākais no visiem - atrodams šeit. Ar pilnu raksta versiju, kas iekļauj arī akadēmiskas atsauces var iepazīties Labklājības ministrijas izdevumā Sociālais darbs Latvijā.
MMT stāsts
Raksta noslēdzošajā daļā vēlos iztirzāt moderno monetāro teoriju (turpmāk tekstā – MMT), kas sakņojas Keinsa intelektuālajā veikumā, bet patlaban ir strauji attīstījusies un ieguvusi arvien plašāku rezonansi – it īpaši pēdējos pāris gados. Virspusēji raugoties, var šķist, ka šī teorija aplūko tikai makroekonomiku un finanšu plūsmas, tomēr, kā jebkura laba teorija, tā sniedz ieskatu arī citās sabiedrības struktūrās, tostarp juridiskajā, morālajā un metafiziskajā. Līdzīgi katrai labai teorijai, MMT ir ne vien aprakstoša jeb deskriptīva, bet arī preskriptīva, atbilstoši tās pārstāvju vērtībām nosakot vēlamās darbības vai rīcībpolitikas. Lai nodemonstrētu MMT principiālo atšķirību no ordoliberālisma, ieskicēšu ideju par publiskās nodarbinātības garantiju, kas ir MMT centrālais sociālās politikas rīks.
MMT pamattēze sakņojas novērojumā, ka mūsdienu monetārā sistēma ir balstīta bezseguma (fiat) valūtās jeb naudā, kas nav piesaistīta dārgmetālam (zeltam). Kopš 1971. gada, kad ASV prezidents Ričards Niksons atcēla dolāra konvertējamību zeltā, visas lielākās pasaules valūtas tik tiešām ir brīvi plūstošas. Tas nozīmē, ka uz tām neattiecas ierobežojumi, kas pastāvēja zelta standarta laikā. Agrāk, lai nodrošinātu cenu stabilitāti, valstīm bija nepieciešams uzturēt noteiktu maiņas kursu starp savu valūtu un zeltu. Tas paredzēja ierobežotu valsts fiskālo kapacitāti, jo jebkādi papildu tēriņi varēja apdraudēt valūtas maiņas kursu, vienlaikus apdraudot tās tautsaimniecības nozares, kas bija atkarīgas no cenu ziņā pieejama importa (kursa pasliktināšanās nozīmētu importa sadārdzinājumu).
Turpretī brīvu valūtu režīmā šādi finansiāli ierobežojumi nepastāv. Tas gan nenozīmē, ka nepastāv cita veida ierobežojumi, jo sabiedrības norises joprojām ir atkarīgas no tai pieejamiem fiziskiem resursiem, tehnoloģiju attīstības, cilvēku resursu apjoma un viņu prasmēm. Tomēr šie nav finansiāli ierobežojumi. No augšminētā novērojuma izriet it kā pārsteidzošs secinājums: valstis, kas emitē savu valūtu (tām ir monetāra suverenitāte), nevar bankrotēt, jo tās vienmēr spēs radīt nepieciešamo valūtu, lai veiktu maksājumus. Publisks parāds un deficīts ir nevis problēmas, ko ierobežot (kā ordoliberālismā), bet gan potenciāli lietderīgi risinājumi jebkurai sabiedrības problēmai.
Šis secinājums šķiet skandalozs, jo rada iespaidu, ka valsts var īstenot bezgalīgus tēriņus, veicinot hiperinflācijas draudus. Tomēr MMT analītiķi ļoti uzmanīgi vērtē inflācijas problēmu, norādot, ka inflācija rodas tikai tad, ja valsts turpina emitēt naudu brīdī, kad sabiedrība ir pilnvērtīgi izmantojusi visus tai pieejamos ražojošos resursus, ieskaitot darbaspēku. Šāda situācija, vismaz šobrīd, nav novērojama nekur Eiropā.
Pilna nodarbinātība, ar to izprotot bezdarba līmeni, kas nepārsniedz 2–3%, ir viens no MMT galvenajiem mērķiem. Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem pasaules ekonomiskajā diskursā ir dominējis priekšstats, ka pastāv dabisks[1] bezdarba līmenis. Ja šis dabiskais līmenis tiek pārkāpts, veicinot pieprasījuma līmeni sabiedrībā, piemēram, īstenojot fiskālas investīcijas, tad rezultāts būs inflācija. Arī šādiem uzskatiem ir zināma metafizika. Šo pieņēmumu absurdo būtību var labāk novērtēt, ja iztēlojamies, ka sabiedrībā pastāv arī dabisks bezpajumtniecības līmenis vai dabisks alkoholisma līmenis, vai dabisks automašīnu daudzums.
Tikmēr, MMT ieskatā, bezdarbs ir rīcībpolitikas izvēle. Korelācija starp bezdarbu un inflāciju nav aksioma, bet drīzāk atspoguļo konkrēta vēsturiska perioda tendences, kam bijuši savi institucionālie ietvari un ko raksturo gan noteikta tehnoloģiskā attīstība, gan ģeopolitiskās attiecības. 20. gadsimta 90. gados ASV Federālās rezervju sistēmas prezidents ļāva “dabiskajam” bezdarba līmenim kristies arvien zemāk, neizraisot inflāciju un šādi piemēri ir daudzskaitlīgi. Tā kā valstīm nepastāv finansiāli ierobežojumi veikt maksājumus savā valūtā un bezdarba rādītāji liecina par neizmantotu sabiedrības produktīvo resursu, tad, MMT autoru ieskatā, valstīm nav pamata neīstenot fiskālas investīcijas, lai ikviens cilvēks varētu būt nodarbināts atbilstoši savām prasmēm. Vienīgais iemesls to nedarīt ir ideoloģiska tveršanās pie ordoliberālisma principiem, kas uzsver nepieciešamību ievērot konkurences principu visos politiskajos lēmumos.
MMT galvenais rīcībpolitikas rīks ir “Darba garantijas programma”, kas paredz iespēju ikvienam, kurš to vēlas, tikt nodarbinātam publiskajā sektorā. Šāda veida programma faktiski aizstātu minimālās algas likumu, izveidojot atalgojuma grīdu, ar ko privātajam sektoram būtu jākonkurē, lai pievilinātu darbiniekus. Samaksa par darbu šīs programmas ietvaros atbilstu izvērtējumam par minimālo summu, kas nepieciešama cieņpilnai dzīvei. Programma tiktu finansēta nacionālā līmenī, bet realizēta pašvaldībās, kas attiecīgi algotu cilvēkus.
Svarīgi norādīt, ka paredzamie darbi šādas programmas ietvaros būtu pārsvarā saistīti ar sociālās vides labiekārtošanu, proti, atbilstu pašvaldības mandātam: ielu un parku uzkopšana, koku stādīšana, atbalsts jauniešiem vai senioriem, palīdzība dažādām riska grupām utt. Katra pašvaldība varētu veidot gan sarakstu ar darbiem, kas atspoguļo iedzīvotāju vēlmes un vajadzības attiecīgās kopienas dzīves uzlabošanā, gan sarakstu ar nenodarbināto iedzīvotāju prasmēm un zināšanām. Darba slodzes varētu būt dažādas, atbilstoši katra indivīda vēlmēm un iespējām. Šāda programma ņemtu vērā arī dažādu sociālo grupu specifiku, it īpaši personām ar invaliditāti, senioriem un studentiem. Publiskā sektora institūcijas maksātu iedzīvotājiem, kuri apgūst jaunas, kopienai nepieciešamas prasmes.
Darba garantijas programma[2] funkcionētu kā pagaidu risinājums jeb pārejas posms iedzīvotājiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēj atrast darbu privātajā sektorā. Šis ir viens no Darba garantijas programmas makroekonomiskajiem pamatojumiem: recesijas laikā valsts maksā iedzīvotājiem bezdarbnieka pabalstu, faktiski institucionalizējot bezdarbu kā tādu. Turpretī Darba garantijas programmas īstenošana nodrošinātu, ka tie cilvēki, kuri zaudē darbu privātajā sektorā, pāriet uz publiskā sektora nodarbinātību, šādi nezaudējot darba prasmes un neradot ilgtermiņa produktivitātes riskus[3].
Tomēr svarīgākais panākums būtu recesijas mīkstināšana, jo cilvēki nezaudētu drošību pār saviem ienākumiem un neatkārtotu Keinsa aprakstīto bīstamo spirāli, kad uzkrājumi netiek investēti, veicinot deflāciju. Tautsaimniecībai atkopjoties, cilvēki atgrieztos privātā sektora nodarbinātībā, jo tajā gluži vienkārši būtu pieejamas lielākas algas un karjeras iespējas. Tiesa, tie privātā sektora uzņēmumi, kur darbiniekiem ir zema drošība un slikti apstākļi, visticamāk, pazustu, jo strādātgribošiem iedzīvotājiem vienmēr būtu iespēja rast vakanci Darba garantijas programmā, kas noteiktu faktisko darba kvalitātes standartu. Pretēji ordoliberālisma sociālajai politikai, kur valsts tikai aktivizē iedzīvotājus meklēt darbu, šādā ietvarā valsts arī nodrošinātu darba iespējas. Nodarbinātība pārstātu būt tikai peļņas apsvērums (kā tas tomēr ir sociālās uzņēmējdarbības kontekstā[4]), kļūstot par plašāku politisku un sociālu vērtību.
MMT nebūt nepiedāvā visas līdzšinējās sociālās politikas aizvietošanu ar Darba garantijas programmu – cilvēkiem, piemēram, joprojām būtu iespēja saņemt bezdarbnieka pabalstu, ja tie izvēlētos nestrādāt. Joprojām būtu jāorganizē arī citas sociālās politikas jomas, piemēram, mājokļi, veselības aprūpe, sociālie pakalpojumi utt. Tomēr MMT ievieš citu principu sociālās politikas loģikā, uzsverot, ka ikviens cilvēks jau šobrīd ir līdzdarbīgs sabiedrības radīšanas procesā, ikvienam cilvēkam piemīt vērtīgas prasmes un zināšanas, ikviens ir pelnījis cieņpilnu dzīvi un ierastie argumenti par finansējuma trūkumu sociālām iniciatīvām neatbilst makroekonomikas realitātei.
MMT uzsver, ka sociālā labklājība nav atkarīga no ekonomikas izaugsmes, drīzāk tieši pretēji – jēgpilna ekonomikas izaugsme ir sekas veselai, saskanīgai, spējīgai sabiedrībai, kas ir gatava monetāri novērtēt ikviena cilvēka ieguldījumu pastāvīgajā sabiedrības radīšanas procesā. Fiskālie rāmji, uz kuriem uzstāj ordoliberālās tradīcijas pārstāvji, ir patvaļīgi izvēlēti skaitļi, kas uzliek paralizējošus ierobežojumus sabiedrības spējai sevi attīstīt. MMT neparedz atteikties no fiskāliem rāmjiem kā tādiem – tikai tie ir jāpielāgo sociāliem mērķiem.
Darba garantijas programma Latvijā šobrīd nav iespējama vien tāpēc, ka eirozona ir veidota ordoliberālisma noteikumu tradīcijā: ikgadējie deficīti varētu nepakļauties kvantitatīvām noteiksmēm un cilvēki nebūtu spiesti uztvert sevi kā galvenokārt konkurējošus subjektus. Tomēr MMT atgādina, ka sabiedrības iespējas ir daudz plašākas, nekā pieļauj esošā ekonomiskās sistēmas iztēle. Mēs kā sabiedrība varam realizēt jebkādus projektus un politikas, ciktāl to ļauj mūsu spējas un zināšanas. Peļņa un konkurence nav primārie sabiedrību konstruējošie elementi kaut vai tāpēc, ka ikviens no mums dzīves lielāko daļu pavada vidē, kas pamatojas savstarpējības un solidaritātes principos: ģimenē, kopā ar draugiem, arī darba vietā. Bez šādas solidaritātes konkurence nemaz nav iespējama. MMT ietvarā nauda kļūst par līdzekli vēlamo darbību īstenošanā, nevis sabiedrības vispārējo mērķi, kas padara iespējamas citas darbības. Naudas sistēma ir publisks monopols, kas jāpakļauj jēgpilnai demokrātiskai kontrolei, šādi atsaistot sociālo politiku no tirgus disciplīnas.
Noslēgums
Šajā rakstu sērijā izvērsu stāstījumu par trim dažādām sociālās politikas intelektuālajām tradīcijām, kas sakņojas ekonomikas teorijā. Ir būtiski skatīt sociālo politiku kā daļu no valsts pieejas ekonomiskās dzīves organizācijā kopumā. Sociālie pakalpojumi, sociālais darbs, sociālā apdrošināšana u.tml. ir sistēmas, kas izriet no ekonomikas politikas. Vienmēr pastāv iespēja uzlabot konkrētu pakalpojumu vai sistēmas elementu, tomēr ir svarīgi pievērst uzmanību principiem, kas vada ekonomikas struktūru kā tādu.
Ordoliberālisma noteicošais princips – konkurence – joprojām organizē Eiropas Savienības politiku, kurā iekļaujas arī Latvija. Tas paredz atbalstu jebkurai sociālās politikas iniciatīvai, kuras mērķis ir konkurences stiprināšana, vienlaikus problematizējot tās iniciatīvas, kas pamatojas citos principos. Ir būtiski pazīt valdošo uzskatu intelektuālo ģenealoģiju, lai, pirmkārt, novērtētu to vēsturisko specifiku, un, otrkārt, labāk izprastu, kuros līmeņos ir nepieciešamas izmaiņas, ja pastāv vēlme fundamentāli reformēt esošo sociālpolitisko iekārtu. Kā centos apliecināt šajā rakstā, izpratne par makroekonomiku un ekonomikas politiku ir svarīgs priekšnosacījums jēgpilnai un pārdomātai sociālajai politikai, kas akli nepakļaujas valdošiem ideoloģiskajiem imperatīviem.
[1] Lai arī ir iespējams statiski izmērīt jebkuras sabiedrības vidējo rādītāju un fiksēt citu mainīgo ietekmi uz šo rādītāju tendencēm, MMT ieskatā bezdarbs ir politiska izvēle, nevis likumsakarīgs iznākums jebkurai sabiedrībai. Arī alkoholisms vai bezpajumtniecība, piemēram, var tikt likvidēta, ja sabiedrība to izvēlas darīt.
[2]Esošā Nodarbinātības valsts aģentūras programma “Algoti pagaidu sabiedriski darbi” ir konceptuāli līdzīga programma, tomēr atšķiras ar to, ka šāda nodarbinātība ir terminēta.
[3] Iebildums par šādas programmas kvalitātes riskiem noteikti ir vērā ņemams, it īpaši Latvijas kontekstā. Lai programma būtu veiksmīga, ir nepieciešamas pārdomātas institūcijas, kas regulētu darbu uzraudzību, darbinieku labsajūtu, īstenoto darbu kvalitāti utt. Garantēta darba iespēja nenozīmētu, ka darbinieku, piemēram, nevar atstādināt no pienākumu pildīšanas par slikti paveiktu darbu vai rupjiem pārkāpumiem, saglabājot zināmu disciplīnas elementu. Tomēr darbiniekiem vienmēr tiktu sniegta iespēja labot kļūdas un uzlabot sava darba kvalitāti.
[4] Ir svarīgi atzīmēt, ka Latvijā sociālā uzņēmējdarbība lielā mērā veidojās pēc finanšu krīzes, kad dažādu biedrību saimnieciskās darbības iespējas tika ierobežotas. Objektīvi faktori, kā, piemēram, zemais pirktspējas līmenis vietējā tirgū, kavē šī sektora attīstību.