Sāmas noteikums

Mūsdienu ekonomiskās sistēmas nestabilitāte ir teju vispārpieņemts fakts, taču būtiskas tautsaimniecības svārstības mūs allaž pārsteidz nesagatavotus. Pirms pandēmijas regulāri atskanēja ziņas par drīzumā gaidāmu ekonomikas krīzi, tomēr brīdī, kad bezdarba rādītāji sāka pieaugt, rīcības plāns krīzes novēršanai nebija gatavs. Tā vietā redzējām haotiskus, nekoordinētus un brīžiem nesaprotamus atbalsta pasākumus, kas turklāt tika veikti novēloti un nepilnīgi. Var argumentēt, ka katra nākamā krīze ir citāda un nav iespējams ikreiz precīzi paredzēt ekonomikas lejupslīdes ietekmi uz mājsaimniecībām un uzņēmumiem, tomēr noteikti faktori, piemēram, bezdarba pieaugums un tam sekojošs patēriņa pieprasījuma samazinājums, atkārtojas katrā ekonomiskajā krīzē. Sarūkoši iedzīvotāju ienākumi makroekonomikas mērogā izraisa uzņēmumu un banku lielāku piesardzību attiecībā uz investīcijām un kreditēšanu – veidojas lejupejoša spirāle, kuru apturēt var tikai fiskāli tēriņi. Rīcības plāna trūkums krīzes novēršanas vadībā tātad ir būtiska problēma, jo šādos apstākļos valsts pārvaldes reakcija uz krīzi kļūst atkarīga no politisko spēku ideoloģijas un/vai to samēra attiecīgajā brīdī.

Tāpēc ekonomisti aizvien biežāk apcer, kā savlaicīgi mazināt recesijas ietekmi, fundamentāli stabilizējot sistēmu. Vienošanās par rīcības plānu jau pirms krīzes sākuma ļautu izvērtēt ekspertu piedāvājumus mazāk politizētā gaisotnē, sekmētu sabiedrības uzticību un tās līdzdalību plāna realizēšanā. Patlaban viens no interesantākajiem šāda veida priekšlikumiem ir tā sauktais “Sāmas noteikums”, ko formulējusi ASV Federālās rezervju sistēmas ekonomiste Klaudija Sāma (Claudia Sahm).

Pirms izklāstu šā priekšlikuma būtību, gribu atgādināt, ka daudzās valstīs jau gana ilgi pastāv noteikta veida instrumenti krīzes seku mazināšanai vai novēršanai. Viens no populārākajiem ir bezdarbnieku pabalsts: atlaistiem darbiniekiem zināmu laiku tiek aizvietoti ienākumi, ko viņi iepriekš saņēma no algota darba. Šis ir tā sauktais automātiskais stabilizators – tā iedarbināšanai nav vajadzīgs speciāls valdības lēmums, jo attiecīgais tiesiskais regulējums jau ir pieņemts. Tomēr bezdarbnieku pabalsti ne vienmēr spēj stabilizēt tautsaimniecību kopumā, jo attiecas tikai uz likumīgi atlaistiem darbiniekiem, turpretī krīze parasti ietekmē visu mājsaimniecību budžetus. Progresīvais ienākumu nodoklis arī ir automātisks stabilizators, jo, krītoties ienākumiem, valsts nodokļos iekasē attiecīgi mazāku ienākumu daļu. Kad ekonomika atjaunojas un atsākas izaugsme, publiskā sektora tēriņi automātiski samazinās un ienākumi palielinās.

Tomēr krīze var ieilgt un recesijas mēdz būt dziļas – šādos gadījumos valdības pieņem īpašus lēmumus ekonomikas atbalstam, piemēram, paredzot nodokļu atlaides vai kredītus, garantētus aizdevumus utt. Ilgtermiņā šādi soļi var līdzsvarot situāciju, turpretī aktuālajā brīdī tautsaimniecība jau ir cietusi: darbinieki ilgstoši atrodas ārpus darba tirgus, dzīvojot psiholoģiskā spriedzē un zaudējot prasmes, – šo parādību ekonomikā dēvē par histerēzi. To plašāk raksturošu atsevišķā rakstā, bet tās būtība ir gana vienkārša: jebkāds makroprocesu izraisīts bezdarbs ir vērtējams negatīvi, jo šādos apstākļos ekonomikas potenciālā produktivitāte ir strukturāli zemāka nekā tad, ja recesija nebūtu notikusi. Tāpēc, kā norādīju šā gada pavasarī, bezdarba novēršanai ir jābūt pirmajam valdības ekonomiskās politikas principam.

Līdz ar to būtisks izaicinājums ir fiksēt krīzes sākuma brīdi. Līdzšinējā prakse paredz definēt recesiju brīdī, kad iekšzemes kopprodukts (IKP) ir krities divus gada ceturkšņus jeb sešus mēnešus pēc kārtas. Tātad iedzīvotāji var ilgstoši atrasties bezdarba situācijā, pirms krīze tiek oficiāli reģistrēta, un patēriņa pieprasījums var ilgstoši stagnēt, pirms valdība izvērtē papildu atbalsta pasākumus. Tieši patēriņa pieprasījuma līmenis (mājsaimniecību un uzņēmumu tēriņi) ir būtiski svarīgs krīzes vadības rādītājs – to ietekmējot, var risināt citas ar krīzi saistītās problēmas. Klaudijas Sāmas priekšlikums ir ieviest papildu automātisko stabilizatoru: bezdarba pieauguma brīdī izmaksāt iedzīvotājiem vienreizēju grantu.

Sāma iesaka izmaksāt visiem iedzīvotājiem noteiktu summu brīdī, kad bezdarba rādītājs palielinās par 0,5% attiecībā pret zemāko bezdarba līmeni pēdējo 12 mēnešu laikā. Sāma norāda: lai aprēķinu neietekmētu sezonālās un cikliskās bezdarba rādītāja svārstības, ir jānosaka vidējais bezdarba apjoms pēdējo trīs mēnešu periodā. Izstrādājot šo pieeju, tika ņemts vērā fakts, ka bezdarba pieaugums par pusprocentu relatīvi pret zemāko bezdarba līmeni pēdējā gada laikā ir indikators, kas ikreiz precīzi norādījis uz recesiju kopš 1970. gada.

Tā, rēķinot pēdējo trīs mēnešu vidējo rādītāju, 2020. gada martā Latvijā bezdarba rādītājs bija 7,06% (nevis 7,2%, kā norādīts šobrīd). Tabulā redzams, ka laika posmā no 2019. gada marta līdz 2020. gada martam zemākais bezdarba līmenis bija fiksēts 2019. gada novembrī: 5,9%. Jau divus mēnešus vēlāk bezdarba līmenis bija pieaudzis par 0,56% – tas iedarbinātu Sāmas noteikumu. Vēl mēnesi vēlāk bezdarba līmenis bija pakāpies jau līdz 6,83%. Tātad šie skaitļi skaidri signalizēja par recesiju, vēl pirms Latvijas sabiedrība sāka nopietni uztraukties par pandēmiju un tās ekonomiskajām sekām. Var secināt, ka recesija Latvijā bija sākusies, pirms tika identificēts pirmais Covid-19 gadījums marta sākumā. To arī apliecina IKP kritums šā gada pirmajā ceturksnī.

Tabula (personiski aprēķini balstoties CSB datos):

Ja Latvijā darbotos Sāmas noteikums, tad jau februārī vai, vēlākais, martā valdība būtu īstenojusi pirmo fiskālā stimula pasākumu, izmaksājot katram Latvijas iedzīvotājam vienreizēju atbalsta grantu. Cik lielu? Sāmas ieteikums ir novirzīt granta izmaksai 0,7% no IKP, jo tipiskā recesijā mājsaimniecību patēriņš krītas par 2% jeb 1,4% no IKP, – tātad nosedzot pusi no šī krituma. Latvijas 2019. gada IKP faktiskajās cenās bija aptuveni 30 miljardi EUR. Granta izmaksai tiktu novirzīti aptuveni 428 miljoni EUR. Grantu izmaksātu visiem pilngadību sasniegušiem Latvijas iedzīvotājiem, kas vidēji būtu gandrīz 280 EUR per capita[1]. Sāmas priekšlikums gan paredz papildu izmaksu ģimenēm ar bērniem, tāpēc izmaksas gala summa būtu nedaudz mazāka.

Kāda būtu šī fiskālā stimula ietekme?

Pirmkārt, kā rāda Centrālās statistikas pārvaldes dati, šī gada otrajā ceturksnī mājsaimniecību izdevumi Latvijā samazinājās par 21,4% salīdzinājumā ar pērnā gada otro ceturksni. Tātad, pieņemot, ka saņemtais grants tiktu iztērēts (un pētījumi apliecina, ka šāds vienreizējs maksājums tiktu iztērēts[2], savukārt nodokļu atlaides faktiski ir ienākumi, kas rodas vēlāk, un tiem ir mazāka ietekme uz tēriņiem), IKP kritums būtu ievērojami zemāks. Latvijā šādu grantu varētu izmaksāt ar vieglu “nosacījumu” vai aicinājumu to tērēt par Latvijā ražotām precēm un pakalpojumiem, lai stimulētu vietējo tautsaimniecību.

Otrkārt, tas mazinātu nedrošības izjūtu mājsaimniecību līmenī.

Treškārt, tas mazinātu iespēju, ka recesija ieilgs vai būs dziļa. Viens no galvenajiem iemesliem recesiju ilgumam ir vispārējs konfidences trūkums ekonomikā: neviens netērē, jo nav pārliecināts par nākotnes ienākumiem. Turpretī šāds stimuls mazinātu konfidences trūkuma draudus. Svarīgi uzsvērt, ka šis automātiskais stabilizators neaizvietotu citus: kā norāda pati Sāma, tā būtu pirmā aizsardzības līnija nelabvēlīgā ekonomikas kontekstā. Nav šaubu, ka šāds stimuls neatrisinātu visas pandēmijas izraisītās ekonomiskās problēmas, taču sabiedrības pirktspēja kritiskā brīdī tiktu atbalstīta, sūtot pozitīvu signālu arī uzņēmumiem un to vadībai saistībā ar lēmumiem par potenciālu darbinieku (ne)atlaišanu.

Sāmas priekšlikums ir mazliet detalizētāks (it īpaši gadījumā, ja bezdarba līmenis turpinātu kristies), bet, lai nepadarītu šo aprakstu pārāk garu, aicinu ikvienu ar to iepazīties pašam: https://www.hamiltonproject.org/assets/files/Sahm_web_20190506.pdf

Uzreiz centīšos atspēkot visus ierastos pretargumentus, kas izskan Latvijā šādu un līdzīgu priekšlikumu kontekstā: vai tas nepalielinās valsts parādu, zem kura nosmaks mūsu bērni? Atgādinu, ka valsts parāda līmenis vienmēr jāaplūko kopskatā ar izaugsmes rādītājiem: ja izmaksātie granti tiktu iztērēti, tas ne tikai sniegtu ieguldījumu IKP pieaugumā, bet, vēl svarīgāk, – radītu apstākļus turpmākam IKP pieaugumam augstāk minēto iemeslu dēļ. 428 miljoni EUR ir aptuveni 4% no kopējā valsts parāda 2019. gada beigās, tātad, ja turpmākajā ekonomikas ritējumā izaugsme pārsniegtu šo ciparu, parāds nebūtu problēma. Var iebilst, ka IKP noteikti nepieaugtu, ja šī summa tiktu iztērēta importa precēs. Tik tiešām – tā varētu būt problēma, tāpēc vajadzētu būt aicinājumam tērēt to vietējā tirgū. Tomēr šī ir daudz plašāka problēma, kam ir jāmeklē strukturāls risinājums Eiropas Savienības kontekstā. Tiklīdz negatīva tirdzniecības bilance iet kopsolī ar fiskālu deficītu, tā problēmas nav tālu jāmeklē, tāpēc vienam no tiem ir nepieciešams risinājums, kas Latvijas gadījumā noteikti nav atrodams vienpusēji nacionālā līmenī. Turklāt nav arī skaidrs, kādas tieši būtu negatīvās sekas, pat ja parāds pieaugtu par vēl pāris procentpunktiem. Ierastie draudi par dārgāku aizņemšanos nākotnē vienkārši neatbilst esošajai realitātei: patlaban valdību obligāciju procentu likmes ir vēsturiski zemākās un nav nekādu indikāciju par to, ka tās varētu celties nākotnē. Ikviena saprātīga valdība šobrīd tērē naudu, un vēl saprātīgāk to būtu tērēt par labu zemo ienākumu mājsaimniecībām. Nacionālais parāds kļūs neatmaksājams vien brīdī, kad lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju noslīks privātos parādos un ēnu ekonomikā.

Līdztekus šiem tehniskajiem aspektiem, Latvijas politiskajā vidē lielākie šķēršļi ieviest Sāmas noteikumu drīzāk būtu morāli: kāds saņem naudu tikai tāpēc, ka elpo; tas ir komunisms un nost ar Marksu!. Te slēpjas lielākais konceptuālais izaicinājums: radīt izpratni par to, ka ieguvējs no šāda fiskāla stimula var būt ikviens. Attiecīgā summa tiktu izmaksāta pat augsto ienākumu grupām, jo recesiju kontekstā arī tās mēdz samazināt tēriņus. Tomēr neapšaubāmi lielākās ieguvējas būtu zemo ienākumu grupas, kuras mēdz neaizsniegt ierastie fiskālā atbalsta pasākumi (nodokļu atlaides, kredītu garantijas). Turklāt tieši zemo ienākumu grupu pārstāvji šo papildu summu, visticamāk, iztērētu ikdienas patēriņa precēs, nodrošinot finanšu resursu apriti.

Vēl viens apsvērums saistās ar fiskālā stimula administrēšanu: tā kā šī rīcībpolitika būtu automātiska, ikvienam iedzīvotājam būtu jānodrošina piekļuve bankas kontam. Ņemot vērā ēnu ekonomikas apjomu un finanšu sektora “kapitālo remontu”, tas varētu būt sarežģīti, bet, vismaz teorētiski, Latvijas Banka vai Valsts kase varētu ikvienam Latvijas iedzīvotājam atvērt kontu, kas būtu nesaistīts ar komercbanku kontiem un aizsargāts no potenciālām kreditoru prasībām. Šā konta līdzekļus nevarētu pārskaitīt uz privātiem komercbanku kontiem, taču pastāvētu iespēja veikt maksājumus tiešsaistē un katrs iedzīvotājs saņemtu savam kontam piesaistītu maksājuma karti ikdienas pirkumiem. Šie, protams, ir tikai provizoriski apcerējumi, kas būtu jāattīsta tālāk.

Tomēr sabiedrības galvenais ieguvums no Sāmas noteikuma būtu vienošanās par kopīgu rīcību ekonomikas krīzes apstākļos. Iedzīvotājiem tad nevajadzētu gaidīt nedz to, par ko vienosies valdošā koalīcija, nedz to, kā valdības ieteikumus uztvers/mainīs tās ierastie sociālie partneri, nedz arī to, kā plānotais atbalsts tiks administrēts, utt. Šie jautājumi jau būtu atrisināti savlaicīgi. Turklāt jāatzīmē, ka savienojumā ar citiem – inovatīviem un automātiskiem rīcībpolitikas instrumentiem (tādiem kā, piemēram, augsto ienākumu nodokļu likmes piesaistīšana Džini koeficientam: ja koeficients krīt, samazini nodokļus; ja koeficients pieaug, tad palielini nodokļus augsto ienākumu grupām) šādi risinājumi varētu radīt jaunu ekonomikas pārvaldības modeli, kas būtu mazāk pakļaujams dažādām pārejošām politiskām interesēm.

[1] Aprēķins veikts, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu 2020. gadā (Centrālā statistikas pārvalde: file:///C:/Users/PC/Downloads/_sites_default_files_publication_2020-10_Nr_05_Demografija_2020_%252820_00%2529_LV_EN.pdf)

[2] Sahm, Claudia R., Matthew D. Shapiro, and Joel Slemrod. 2012. "Check in the Mail or More in the Paycheck: Does the Effectiveness of Fiscal Stimulus Depend on How It Is Delivered?" American Economic Journal: Economic Policy, 4 (3): 216-50.