Saites: Postsociālisms, Aristokrātija, Indija, Neoliberālisms, Stratēģija
Šonedēļ piedāvāju jau otro publikāciju ar piecām saitēm uz rakstiem un citiem, manuprāt, interesantiem materiāliem. Patlaban vēl ir grūti pateikt, vai šāda veida saturs lasītājiem šķiet saistošs, tomēr pats izbaudu tā radīšanu. Man tā ir iespēja veidot personiskāku saikni ar lasītāju, īsi komentējot dažādas tēmas – arī tādas, kurās vēl tikai cenšos noorientēties. Domāju, ka ir svarīgi atklāt šajā vietnē sniegtā analītiskā materiāla plašāku kontekstu – proti, to, kādus autorus un rakstus es pats lasu, vienlaikus piedāvājot iespēju katram pašam veidot alternatīvas interpretācijas. Ja Jums šāds saturs patīk, aicinu kļūt par Stāsti monetāru atbalstītāju, kā jau vairāki lasītāji (man par prieku un pārsteigumu!) to ir izdarījuši. Apsolu, ka nākamnedēļ publicēšu ilgi gaidīto rakstu par hiperinflācijām.
Pēdējos pāris gados aizvien vairāk esmu centies iedziļināties postsociālisma politekonomiskajā telpā. Ir skaidrs, ka Latvijas situāciju var izprast, tikai un vienīgi atsaucoties uz norisēm plašākā reģionā un salīdzinot Latvijas sociālos procesus ar valstīm, kas vēsturiski un strukturāli ir līdzīgas. Grūti saprast vietējās īpatnības, ja salīdzinošais atsauces punkts ir “Rietumi”, kas institūciju un intelektuālā konteksta ziņā tomēr šķiet samērā attāla telpa. Atziņa, ka Latvija būtībā pārstāv Austrumeiropu, daudziem šķiet nepatīkama, jo mums ir vēlme identificēties ar “Ziemeļeiropu”. Turklāt saikne ar postsociālismu nozīmētu, ka Latvija nemaz tik ļoti neatšķiras no Krievijas un citām postpadomju valstīm: Latvijas sabiedrības apziņā tas ir kaut kas nepieļaujams. Tomēr antropoloģiski novērojumi Krievijā ir allaž interesanti, jo raisa iespēju veikt salīdzinājumus. Piemēram, Džeremijs Moriss ik pa laikam publicē savu analīzi par Krieviju. Šajā rakstā viņš iezīmē trīs apsūdzības, kas krievu sabiedrībā iezīmējas attieksmē pret cilvēkiem, kurus var raksturot kā Homo Post-Soveticus jeb sava veida “pārpalikumiem” no PSRS režīma. Autors gan piebilst, ka tie ļaudis, kuri izvirza šādas apsūdzības, galu galā šādi raksturo paši sevi. Varat apsvērt, vai līdzīga rakstura apsūdzības izskan arī Latvijā:
Lūk, pavisam īss, bet fascinējošs pētījums par 19. gadsimta britu aristokrātiem, kuri, cenšoties vairot savas bagātības un varu, sāka izprecināt savus bērnus amerikāņu jaunbagātniekiem, kuri savukārt šādi ieguva zināmu sociālo statusu. Šī procesa sekas ir novērojamas populārajā britu seriālā Downton Abbey, ko gan pats neesmu skatījies. Tomēr šis ir lielisks apliecinājums tam, kā turīgas ģimenes veic radniecības loģikā balstītas stratēģiskās izvēles, lai uzkrāto bagātību varētu mantot nākamās paaudzes. Nav šaubu, ka britu aristokrātiem nepieciešamība vērsties pie amerikāņu biznesa magnātiem bija nepatīkama un pat pazemojoša, bet bagātības un varas dēļ, acīmredzot, ikviens līdzeklis ir attaisnojams.
https://voxeu.org/article/downton-abbey-effect-british-aristocrats-american-brides
Zinu, ka mūsdienās teju katram ir grūtības atrast laiku grāmatu lasīšanai, tāpēc viens no risinājumiem ir audiogrāmatas. Man pašam gan šī tehnoloģija nav pa prātam – man ir nepieciešams pašam lasīt tekstu, lai izprastu ideju būtību, it īpaši, ja tās ir sarežģītas. Par laimi, pastāv arī citas alternatīvas. New Books Network piedāvā podkāstus, kuros autori intervijas formātā stāsta par savām grāmatām. Pats labākais ir tas, ka šīs grāmatas ir tikko iznākušas, kas ļauj būt lietas kursā par svaigākajām norisēm akadēmiskajā pasaulē. Šajā tīklā ir pārstāvēta dažādu nozaru literatūra, bet es pārsvarā klausos par jaunākajām idejām un norisēm ekonomikā un antropoloģijā. Viena no grāmatām, kas šķita īpaši interesanta, ir Age of Pandemics (1817-1920): How They Shaped India and the World. Kopš Covid-19 pandēmijas sākuma kļūst aizvien skaidrāks, ka pandēmijas ir bijušas konstantas, nevis īpašas, parādības cilvēces vēsturē un drīzāk jābrīnās, ka mēs jebkad esam pieņēmuši vai domājuši citādi. Šajā domāšanā iezīmējas arī sava veida eirocentrisms, jo, kā apliecina minētā grāmata, 19. gadsimtā no dažādām infekciju slimībām visvairāk cieta Āzija, konkrēti Indija. Un gandrīz visas sociālpolitiskās problēmas, kas izgaismojās Covid laikā, jau parādās šajā reģionā un vēstures posmā. Līdz šim populārākā grāmata, kas tika piesaukta saistībā ar pandēmiju, bija Džona Berija (John Berry) darbs The Great Influenza: the story of the deadliest pandemic in history, kam ir acīmredzami amerikānisks nosaukums un kas, starp citu, kļuva par iemeslu tam, kāpēc Džordžs V. Bušs 2005. gadā deva rīkojumu izveidot federālu stratēģiju potenciālas pandēmijas apkarošanai. Tieši šīs stratēģijas dēļ mēs pērn sākām “sociāli distancēties” – iepriekš vienīgā stratēģija bija gaidīt līdz brīdim, kad tiks radīta vakcīna, turpretī šīs stratēģijas autori sāka apsvērt citas taktikas. Stāsts par viņiem ir tiešām aizraujošs, tāpēc pie reizes iesaku arī izlasīt Maikla Lūisa (Michael Lewis) jaunāko grāmatu The Premonition: A pandemic story. Ja tam nav laika, tad noteikti noklausieties šo interviju ar Činmeju Tambu (Chinmay Tumbe) – grāmatas par Indiju autoru:
https://newbooksnetwork.com/age-of-pandemics-1817-1920-how-they-shaped-india-and-the-world
Garš, bet iespaidīgs raksts par neoliberālismu, kura autors ir britu ekonomists Džeimss Mīdvejs (James Meadway). Mīdvejam šķiet, ka neoliberālisms kā intelektuāla kustība, kas sākās pēc Otrā pasaules kara, uzņēma apgriezienus 80. gados un kulmināciju sasniedza 2001. gadā, kad Ķīna iestājas Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO), šobrīd lēnām mirst. Īpaši interesanti šķiet viņa argumenti, ka ir kļūdaini neoliberālisma uzvaras gājienu 80. gados identificēt kā svarīgāko brīdi šo ideju vēsturē. Mērķēti uzbrukumi arodbiedrību varai, centieni atcelt dažādus finanšu kapitāla kontroles mehānismus, nacionālo valstu pakļaušana globāliem imperatīviem bija tikai sākums, kas neizsmeļ vārda “neoliberālisms” nozīmi. Autors drīzāk identificē neoliberālismu ar institūcijām, kas tiek veidotas, lai regulētu starptautiskās ekonomiskās attiecības – šī iemesla dēļ Ķīnas pievienošanās PTO ir, viņaprāt, neoliberālisma kulminācija. 2008. gada krīze, protams, bija trieciens politiskajam konsensam par sabiedrības nākotni. Pandēmija bija vēl lielāks trieciens, kā rezultātā valsts loma tautsaimniecībā – bet arī sabiedrības pašizpratnē – atkal ievērojami pieauga. Pasaules valstis glāba kapitālismu, tāpēc kapitālistu saikne ar valsts struktūrām ir kļuvusi ļoti cieša. Raksta noslēgumā autors izvērš tēzes par šī brīža digitālo tehnoloģiju gigantiem, kas apvērš neoliberālisma loģiku, veidojot faktiski alternatīvu juridisko un monetāro praksi. Nākotne, iespējams, vairs nebūs kapitālistiska, bet gan tehnofeodāla (termins, ko izmanto Janis Varufakis).
https://www.opendemocracy.net/en/oureconomy/neoliberalism-is-dying-now-we-must-replace-it/
Pēdējais raksts ir mazliet mānīšanās, jo autors esmu es pats. Raksts tapa, reaģējot uz dažādu autoru (arī iepriekš minētā Mīdveja) pārdomām par politisko stratēģiju, kas jāizvērš kreiso kustībām un partijām. Man ir interesanti lasīt eiroatlantiskās pasaules pārstāvju idejas un situācijas diagnostiku, tomēr ļoti reti jūtu, ka viņu analīze ir piemērojama postsociālisma reģionam. Šeit ir pavisam cita rakstura problēmas gan politiskā, gan intelektuālā līmenī. Rakstā cenšos ieskicēt dažus no galvenajiem izaicinājumiem, kam šobrīd būtu jāvelta galvenā uzmanība kreisā spārna kustībām Latvijā, kā arī norādīt dažas darbības, kas, manuprāt, ir jāveic, lai idejas par sociālu taisnīgumu, pozitīvu fiskālo funkciju un vienkārši cilvēcību kļūtu pieprasītas arī Latvijā:
https://postsocialistleft.substack.com/p/post-socialist-angles-of-left-political
Ja atrodi interesantu materiālu, ar ko vēlies padalīties, lūdzu, sūti ziņu uz andris.suvajevs@gmail.com Iespējams, iekļaušu to kādā no nākamajiem izdevumiem.
Ja vēlies saņemt – vai zini kādu, kurš vēlas saņemt – šāda veida saturu arī turpmāk, pieraksties www.stasti.com