Politisko konjunktūru noriets un rītausma
Karš Ukrainā, kā jebkurš globāli nozīmīgs karš, iezīmē jaunu politisko un ekonomisko stāvokli, kas noteiks valstu attīstības dienaskārtību nākamajās desmitgadēs. Latvijas politiķi, visticamāk, nesēdēs pie galda, kur tiks pieņemti svarīgākie lēmumi, kas tieši vai netieši ietekmēs ikvienu pasaules valsti. Tomēr ir jautājumi, kurus Latvija var kontrolēt un veiksmīgi risināt, rādot piemēru citām valstīm, mazām un lielām. Šajā rakstā vēlos ieskicēt trīs izaicinājumus, kam ir jārod politiska atbilde, lai turpmākajos 20 gados Latvijas sabiedrība kļūtu par atskaites punktu sarunās par mūsdienīgu valsti.
Vispirms neliela atkāpe par nu jau aizejošo politisko konjunktūru, kas līdz šim noteica Latvijas politiskās vides saturu.
2022. gadu var uzskatīt par noslēgumu vēstures starpposmam, kura sākums ir datējams ar 1971. gadu, kad ASV aptur dolāra starptautisko konvertējamību zeltā. Šis lēmums kļūst par pamatu jaunai pasaules finanšu sistēmas dinamikai un jaunai naudas politikai, kurā noteicošu lomu spēlē globālas privātas kredītiestādes sadarbībā ar ASV valsts aparātu (Valsts kasi un ASV centrālo banku) un šī aparāta ekstrateritoriālo pagarinājumu starptautisku institūciju veidolā (Pasaules Banka, Starptautiskais Valūtas fonds un arī Pasaules Tirdzniecības organizācija).
Jaunās sistēmas ieliktņi gan pavīd jau uzreiz pēc Otrā pasaules kara, bet pagājušā gadsimta 70. gadi iezīmē situāciju, kurā valstis pakāpeniski (un ne vienmēr labprātīgi) deleģē starptautiskām iestādēm lēmumu pieņemšanu par savu nacionālo tautsaimniecības institūciju darbību. Šī procesa simbolisks apliecinājums ir neatkarīga centrālā banka – sabiedriska institūcija, kuras funkcija ir kreditoru interešu aizstāvība (formāli to saucot par „cenu stabilitātes” mandātu).
Tikpat svarīgs aspekts ir izmaiņas globālajā energopolitikā. Karadarbība Tuvajos Austrumos kļūst par izšķirošu faktoru globāli stratēģisku naftas atradņu nacionalizācijā, šādi izjaucot privāto Rietumu naftas kompāniju faktisko monopolu, kas ilglaicīgi ļāva turēt naftas cenas zemā līmenī. Naftas ieguves valstis redz iespēju kāpināt naftas cenu, kas savukārt veicina inflāciju visās rietumvalstīs. Sekas ir jūtamas gan nacionālo valstu iekšējās struktūrās, gan ģeopolitiskā līmenī. Darbinieku politiskā vara ietekmēt atalgojuma līmeni pakāpeniski tiek sagrauta, lai saglabātu privātā kapitāla peļņas rādītājus. Produktivitātes pieaugumu turpmāk uzurpē īpašnieku slānis, bet darbaspēka atalgojums piedzīvo ilgstošu (relatīvu) stagnāciju.
Zīmīgi, ka tieši šajā laikposmā, proti, pagājušā gadsimta 70. gados, Padomju Savienība sāk izvērst stratēģisku sadarbību ar Rietumeiropas valstīm, piedāvājot tām energoresursus par relatīvi lētāku cenu. PSRS ģeopolitiskais mērķis ir attālināt Rietumeiropu no ASV ietekmes, savukārt Rietumeiropa – ar Vācijas Federatīvo republiku (VFR) priekšgalā – uzlūko PSRS energoresursu iegādi kā iespēju uzlabot savu industriālo konkurētspēju. Rietumsibīrijas energoresursi tiek attīstīti ar rietumvalstu tehnoloģiju un kredītu palīdzību, un jau 80. gadu sākumā Itālija no PSRS importē trešdaļu tai nepieciešamās dabasgāzes, VFR – 14%, Austrija – pat 67%, nemaz nerunājot par Somiju (militāri neitrāla valsts), kas importē no PSRS pilnīgi visu tai vajadzīgo dabasgāzi. Šī enerģētiskā atkarība, kas turpmāko 40 gadu laikā tikai pieaug, neapšaubāmi ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ļāva Vācijai kļūt par eksporta lielvalsti.
Tieši šādos politiskās konjunktūras apstākļos Latvija atgriežas kā starptautisko tiesību subjekts un nacionāla, neatkarīga valsts. Latvijas tautsaimniecības turpmākā attīstība tiek saistīta ar starptautiskām finanšu kapitāla plūsmām un tranzīta pakalpojumiem, savukārt valsts energopolitika paliek iesakņota Krievijas dabasgāzes lobijā – šajā ziņā Latvija nav izņēmums, bet gan tā brīža politiskās konjunktūras iemiesojums. Tomēr šībrīža Krievijas iebrukums Ukrainā, kā arī Ķīnas industriālais un finansiālais uzplaukums iezīmē jaunu konjunktūru, kurā Latvijas un Eiropas Savienības vieta nebūt nav skaidra un iepriekš noteikta.
Vajadzība pēc strukturālām izmaiņām aktualizējās jau pēc 2008. gada finanšu krīzes un, protams, arī pandēmijas laikā, kad iepriekš aprakstītās konjunktūras spriedze un pretrunas vēl paspilgtinājās – it īpaši sociālās nevienlīdzības jomā. Nevienlīdzība cieši saistās ar politiskās pārstāvniecības noslieci atbalstīt kreditoru intereses, labējo populismu, autoritārismu, morālo paniku par un ap sievietes ķermeni un viendzimuma partnerattiecībām, kā arī pakāpenisku sabiedrības „izdilšanu”, kas izpaužas vienaldzībā un pat nosodošā attieksmē pret iedzīvotājiem, kuri nespēj nodrošināt sev normālus dzīves apstākļus. Šāda spriedze nevar pastāvēt ilgstoši, un Krievijas karš Ukrainā ir pēdējo 50 gadu politiskā cikla kulminācija. Tomēr šoreiz, atšķirībā no 90. gadu sākuma, Latvijas iedzīvotājiem ir iespēja rūpīgāk apsvērt kontekstu un rūpīgāk izvēlēties turpmāko politisko un ekonomisko attiecību modeli. Var identificēt vismaz trīs būtiskus jautājumus, kuru risinājumi noteiks Latvijas vietu pasaulē.
Pirmkārt, gluži tāpat kā 70. gados, esam liecinieki inflācijai, kuras pamatā ir energoresursu un pārtikas cenu kāpums. Inflācija būtībā ir jautājums par politisko varu un resursu pārdali: kurš maksās par ekonomikas un tirdzniecības pārkārtošanos? Pasaules vadošo centrālo banku šībrīža lēmums palielināt aizdevumu procentu likmes liecina, ka, vismaz pagaidām, par inflāciju maksās iedzīvotāji zemu un vidēju ienākumu kategorijās (gluži tāpat kā 80. gados). Turklāt procentu likmju celšana iezīmē stagflācijas risku – situāciju, kurā inflācija iet rokrokā ar zemu tautsaimniecības izaugsmi. Pieejamie dati jau šobrīd liecina par gaidāmu eirozonas recesiju, ko procentu likmju kāpums tikai paildzinās, jo ražošana kļūs dārgāka brīdī, kad iedzīvotāji būs spiesti lielāku daļu no saviem ienākumiem atvēlēt komunālajiem maksājumiem un pārtikai. Tas saasinās pārdales problēmu, kas būtu mazāk aktuāla, ja inflācija notiktu vispārējas izaugsmes apstākļos – tādā gadījumā pārdales konfliktu varētu atlikt, jo pat zemo algu saņēmēji pieredzētu relatīvu ienākumu pieaugumu. Taču esošajā situācijā no sociāla konflikta izvairīties nevarēs. Pastāv divas iespējas – vai nu apturēt inflāciju, vai veicināt izaugsmi.
Apstākļos, kur inflāciju nosaka piedāvājuma puses faktori – strukturāla tirdzniecības saikņu pārkārtošana un nespēja piegādāt resursus nepieciešamajā daudzumā, lai saglabātu esošo dzīves līmeni, – risinājumi ir gaidāmi tikai ilgtermiņā. Enerģētika un pārtikas industrija ir sabiedrībai stratēģiski svarīgas nozares, un tāpēc tām ir jābalstās vietējo resursu izmantošanā – tas ir vienīgais veids, kā izvairīties no cenu svārstībām globālajos tirgos. Šādas investīcijas ir jāsāk īstenot jau šobrīd, tomēr rezultāti nebūs tūlītēji.
Tikmēr īstermiņa risinājumi ir rodami publiskā sektora bilances pieaugumā. Valsts var ne tikai segt pieaugošās izmaksas, bet arī īstenot publiskas investīcijas izglītībā, veselībā, sociālajā aprūpē, mājokļos utt. Atalgojuma paaugstināšana pedagogiem, skolotājiem, medmāsām, ārstiem, sociālajiem darbiniekiem, valsts pārvaldē strādājošajiem arī ir investīcija. Stipendiju piešķiršana studentiem vismaz minimālās algas līmenī un doktorantiem vismaz vidējās algas līmenī arī ir investīcija. Sociālās programmas, kas ir vērstas uz nodarbinātības un kvalitatīva mājokļa nodrošināšanu sociālā riska grupām, kaitīgo atkarību mazināšanu un privātpersonu nenomaksājamo parādu dzēšanu arī ir investīcijas, kas var sekmēt valsts ekonomisko izaugsmi.
Latvijas dalība eirozonā sniedz mums finansiālu drošību, par kuru daudzas citas mazas valstis var tikai sapņot. Ir pienācis laiks izmantot šo drošības spilvenu un pārstāt vērtēt fiskālo ilgtspēju tikai tuvāko trīs gadu termiņā. Privātais sektors nespēs veikt ievērojamas investīcijas apstākļos, kur pieprasījuma līmenis krītas, nevis pieaug. Publiskas investīcijas ir vienīgā ekonomiski ilgtspējīgā atbilde esošajā konjunktūrā. Politiskais meinstrīms skaļi kliegs par pieaugošu valsts parādu, tomēr patlaban valsts ir vienīgā institūcija, kam ir nepieciešamā kapacitāte šādu investīciju veikšanai, un to vajag izmantot, nevis ignorēt.
Nepieciešamība pēc publiskām investīcijām iezīmē otru būtisko izaicinājumu – rast sociālu konsensu jautājumā par valsts lomu kopumā. Kādām jābūt valsts funkcijām pasaulē, kur pie nākotnes horizonta vīd nepārredzami un neparedzami riski? Salīdzinājumam, iepriekšējās konjunktūras nākotnes vīziju raksturoja cerība un pārliecība par pakāpenisku sabiedrības materiālā stāvokļa uzlabošanos. Tā līdzinājās apgaismības koncepcijai par materiālu progresu un vienlaikus atšķīrās no tās – Latvijas sabiedrības cerības 90. gadu sākumā saistījās nevis ar vispārēju tehnoloģisku progresu, bet gan Rietumos jau sasniegtā progresa pārnesi uz Latviju. Valsts loma tika traktēta divējādi. Kolektīvā līmenī valsts funkcija bija nodrošināt nacionālo brīvību, pievienojoties stratēģiski izšķirošām starptautiskām aliansēm, iekšpolitikā kultivējot nacionālas kopienas identitāti. Tikmēr individuālā līmenī valsts funkcija bija garantēt cilvēku ekonomisko brīvību – piedalīties globālajā tirgū, iegūt privātīpašumu, uzkrāt kapitālu utt.
Šādam valsts brīvības modelim bija savas priekšrocības, bet tam bija arī trūkumi – tos spilgti izgaismoja Covid-19 pandēmija un pirms tās globālā finanšu krīze. Pandēmija uzrādīja izteiktu Latvijas sabiedrības negatavību aizsargāties pret kolektīviem riskiem. Viens no šādiem riskiem noteikti ir karš. Ja sabiedrība izmanto valsts aparātu, lai riskus individualizētu, tad ir tikai likumsakarīgi sagaidīt fundamentālu nespēju sadarboties briesmu gadījumā. Turklāt viens no iznākumiem šādai valsts funkcijas izpratnei ir nespēja kolektīvi iztēloties nākotni – tādu nākotni, kurā pastāv drošības riski, pret kuriem ir nepieciešams apdrošināties.
Tieši šajā aspektā iezīmējas atbilde uz jautājumu par valsts lomu nākotnes perspektīvā – valsts loma ir kultivēt gatavību reaģēt uz kolektīviem riskiem un ideālā gadījumā tos pat novērst. Šādas gatavības priekšnoteikums ir spēja iztēloties dažādus nākotnes scenārijus, un tā savukārt mainītu izpratni par publisko investīciju jēgu, kas šobrīd cieši pakļaujas makroekonomiskiem pareģojumiem par vidēja termiņa izaugsmes rādītājiem. Publisko investīciju lietderība izpaužas ne tikai tiešos ieguldījumos tautsaimniecības izaugsmē, bet arī potenciālu recesiju novēršanā. Tātad publiskās investīcijas var ilgstoši būt ekonomiski neitrālas, bet kolektīvu apdraudējumu gadījumā to nozīme kļūst absolūti būtiska.
Piemēram, Latvija jau sen varēja veikt investīcijas pandēmiju zinātniskā izpētē, kas laikabiedriem izskatītos bezjēdzīgas, ja faktiskais pandēmiju risks tiktu vērtēts kā ļoti zems. Tomēr šādu investīciju funkcija būtu novērst pandēmijas un/vai to sociālās sekas, kas izpaustos kā ekonomiskās dzīves sabrukums. Šādas investīcijas „atmaksātos” tikai reāla kolektīvā riska gadījumā un, iespējams, „neatmaksātos” nekad – bet tas noteikti nav iemesls, lai tās neīstenotu. Rīcībpolitikas līmenī šie apsvērumi vedina uz nepieciešamību palielināt ieguldījumus zinātnē un pētniecībā un tādējādi, cita starpā, attīstīt vīzijas par mūsu sabiedrības kopīgo nākotni.
Trešais aktuālās konjunktūras izaicinājums ir saistīts ar Latvijas vietu pasaules tautsaimniecībā un ģeopolitiskajā telpā. Iespējams, šobrīd Latviju vairs nevar skatīt nošķirti no Eiropas Savienības, tomēr valsts jebkurā gadījumā saglabā lēmumu pieņemšanas kapacitāti, kas var ietekmēt reģionālus un pat globālus procesus. Kopš neatkarības atjaunošanas, ekonomiskā skatījumā, Latvija ir pasaules perifērija. Mūsu tautsaimniecība pārsvarā ražo preces ar zemu un vidēju vērtību, un nekas neliecina, ka situācija varētu strauji mainīties. Latvija turpinās uzrādīt negatīvu tirdzniecības bilanci, kas, esošās politiskās ideoloģijas rāmjos, mums liegs veikt jēgpilnas un akūti nepieciešamas publiskas investīcijas.
Latvijas atrašanās ekonomiskajā perifērijā ir sekas politiskajai konjunktūrai, kurā mēs nokļuvām 90. gadu sākumā un kas mudināja paļauties uz nestabilām un ģeopolitiski riskantām nozarēm. No vienas puses, ekonomiskie jautājumi tika atstāti pašplūsmā, atstājot tos izveicīgu un labi situētu indivīdu pārziņā. No otras puses, Latvijas politikas veidotāji pārlieku paļāvās uz Rietumu institūciju padomiem un to izpratni par Latvijas ekonomikas attīstības prioritātēm. Tiesības noteikt nacionālās tautsaimniecības aprises un struktūru ir demokrātiskas valsts fundamentāls priekšnosacījums. Šīs tiesības ir nepieciešams īstenot, jo šobrīd Latvija ir kļuvusi par izteiktu Rietumu pasaules robežzonu.
Robeža ir simboliski svarīga vieta. Gan Eiropas Savienības, gan NATO līderi ir ieinteresēti savu robežu ekonomiskajā drošībā – šī ir tā ģeopolitiskā kārts, ko Latvija var izmantot, lai augstāk minētās publiskās investīcijas netiktu uztvertas kā drauds Eiropas finansiālajai veselībai, bet gan tieši pretēji – kā tās drošības garants. Līdzīgi, ja Latvijas politiskie līderi izrādītu reālu gatavību virzīt nacionālo tautsaimniecību uz augstākas pievienotās vērtības „pakāpienu”, tad Eiropas un Rietumu privātā kapitāla acīs šāda iniciatīva netiktu uztverta kā drauds, bet gan kā nepieciešams solis reģiona drošībai kopumā.
Patlaban ir izšķirošs brīdis Latvijas politiskajā vēsturē – iespēja, ko var izmantot, bet kas tikpat labi var nemanāmi paslīdēt mums garām. Ja Latvijas politisko dinamiku raksturos pasivitāte, tad pēdējo 30 gadu tendences tikai pastiprināsies – reakcionāra finanšu politika turpinās noslāņot sabiedrību, vājinot privātās iniciatīvas un sociālo solidaritāti. Turpretī, ja politika tiks veidota aktīvi, mērķtiecīgi un stratēģiski, tad Latvija var kļūt par paraugu citiem. Latvija var kļūt par valsti, ko raksturo ne tikai pelnošs privātais sektors, bet arī plaukstoša iedzīvotāju sabiedriskā dzīve un rūpes par līdzcilvēkiem.
Kļūsti par www.stasti.com atbalstītāju, uzstādot ikmēneša maksājumu 2 EUR apmērā. Pieraksties!