Latvijas konservatīvais liberālisms
Pēdējā laikā aizvien biežāk Latvijas sabiedriskajā telpā ir vērojams pretnostatījums starp liberālo un konservatīvo domāšanas tradīciju. (Te gan jāpiebilst, ka šis nošķīrums iezīmējās jau līdz ar valsts neatkarības atjaunošanu un būtībā nav nekas jauns.) Rodas izjūta, ka abas puses dzīvo ontoloģiski pretējās pasaulēs, kur vieni un tie paši principi tiek definēti atšķirīgi – atkarībā no situācijas un izdevības. Liberālā puse uzstāj, ka nepieciešams jēgpilni iedzīvināt brīvības principu, atzīstot reālo sociālās eksistences formu daudzveidību un šādi nodrošinot katra iedzīvotāja morālo un juridisko drošību. Turpretī konservatīvā puse norāda, ka pārāk plaša indivīda izvēles brīvības interpretācija apdraud kopienas pastāvēšanu, un savu nostāju definē liberālā valodā kā runas brīvības izpausmi. Liberālās puses iebildumus tā uztver kā liekulību un liberālo principu nodevību un nekavējas atgādināt, kas notiek, ja tiek ierobežota runas brīvība. Jaucot formu ar saturu, konservatīvā puse gan rada apstākļus, kuros jebkāds iebildums pret tās nostāju faktiski ir neleģitīms. Runas brīvība, gluži kā jebkura cita brīvība, nav lieta, kas vai nu pastāv vai nepastāv. Runas brīvība ir sociālas attiecības starp cilvēkiem, kas balstītas normās par (ne)pieņemamo. Tātad liberālā puse uzstāj, ka runas brīvība nedrīkst ietvert necienīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem. Tikmēr viņu pretinieki neuzskata, ka rīkojas necienīgi, un apstrīd pieņēmumu, ka indivīda tiesības ir svarīgākais priekšnosacījums veselas un bagātas sabiedrības izveidē, norādot, ka katra indivīda izvēle un darbība neizbēgami ietekmē arī citus sabiedrības locekļus.
Šis ir ietvars jebkurai diskusijai par mūsu sabiedrībā aktuālām, bet joprojām sensitīvām tēmām – viendzimuma laulībām, dzimuma jautājumiem vai, teiksim, eitanāziju. Taču man ir grūti saredzēt produktīvu iznākumu dialogam, kurā abas puses ieņem pārsvarā morālu nostāju. Konceptuālā līmenī ir vērojama pat zināma abu pušu līdzība, jo atslēgvārdi ir vieni un tie paši: indivīds, kopiena, tiesības, brīvības utt. Tā ir liberālisma valoda, kas konservatīvās puses arsenālā tiek kalibrēta nacionālā kontekstā. Līdz ar to var argumentēt, ka abas ideoloģiskās nometnes atrodas tuvāk viena otrai, nekā tām labpatiktu atzīt. Šo līdzību paspilgtina Latvijas publiskā diskursa tipiska iezīme – abpusējs ekonomisko jautājumu izpratnes trūkums. Ekonomiskās realitātes pamatkoncepti – privātīpašums, nauda, līgumi, kapitāls – tiek pieņemti kā dabiski pastāvoši, tajos tiek balstīti jebkuru problēmu potenciālie risinājumi. Konservatīvā puse šos risinājumus tiecas realizēt par labu konkrētai nācijai. Tikmēr liberālā puse fundamentāli un neizbēgami aizstāv tās iedzīvotāju grupas, kam pieder kapitāls, – izrādot šķietamu vienaldzību pret attiecīgo personu sociālo “fonu”.
Liberālisms vienmēr ir bijis galvenokārt politekonomisks, nevis sociāls projekts. Džons Loks, kuru uzskata par liberālisma tradīcijas aizsācēju, rakstīja par indivīda dabiskajām tiesībām uz dzīvību, brīvību un īpašumu – nevis tiesībām uz noteikta veida seksualitāti vai runas brīvību vai pulcēšanos. Taču Loka tēzes bieži tiek uztvertas abstrakti un bez nepieciešamā konteksta. Loka “indivīds” nav bezķermeniska, beztautības būtne – viņa “indivīds” ir baltais vīrietis ar kapitālu. Loks rakstīja savas tēzes laikā, kad britu sabiedrība strauji komercializējās un monarhija saskārās ar topošo vidusšķiras pretestību. Tobrīd jau vairāk nekā gadsimtu karalim piederošās zemes tika pakāpeniski atsavinātas un izpārdotas monarhijai lojāliem muižniekiem, kuri tās apžogoja,[1] tā liedzot piekļuvi aizvien lielākam skaitam vietējo zemnieku un citu iedzīvotāju. Tā kā monarhs vairs nebija vienīgais zemes “īpašnieks”, bija nepieciešams rast racionālu – morālu un filozofisku pamatojumu sabiedrībai, kurā indivīds var uzstāt uz savām tiesībām izkļaut jebkuru citu personu, ieskaitot pašu monarhu, no sava īpašuma izmantošanas. Loka inovācija ir arguments, ka šīs indivīda tiesības pamato darbs, kas ieguldīts zemes kvalitātes un produktivitātes uzlabošanā. Vēlāk šo argumentu attīsta gan Ādams Smits, gan Karls Markss, izvēršot darba vērtības teorijas, kurās preču cenas tiek skaidrotas, pamatojoties uz laiku un darbu, kas ieguldīti to radīšanā. Var manīt, ka liberālisma un sociālisma intelektuālās tradīcijas saskaras.
Jāatzīmē gan, ka Loka dzīves laikā zemes īpašnieki paši nebūt neveica zemes uzlabošanas darbus, šai ziņā paļaujoties uz zemāko kārtu veikumu. Tomēr Loka arguments bija pirmām kārtām morāls, nevis empīrisks. Loks ir uzskatāms drīzāk par aristokrātijas un prokapitālistu filozofijas un viņu interešu aizstāvi, nevis filozofu, kurš formulē vispārējas patiesības. Lokam “brīvība” nav kaut kas abstrakti jauks un pievilcīgs – tā ir brīvība no monarha varas iejaukties citu sabiedrības kārtu ekonomiskajos projektos.
Izkļaušanas princips un tiesības uz privātīpašumu iet roku rokā. Privātīpašuma metafiziku ierasti iztēlo kā attiecības starp cilvēkiem un lietām. Teiksim, tev pieder tavs telefons vai jebkas cits. Tomēr šāds apgalvojums ietver kaut ko absurdu – pieņēmumu, ka cilvēkiem var būt morālas attiecības ar nedzīviem objektiem. Tāpēc precīzāk būtu teikt, ka privātīpašums vienmēr apzīmē attiecības starp cilvēkiem. Tās paredz vienošanos, ka citi nevar izmantot konkrētu objektu bez īpašnieka piekrišanas, tā radot un leģitimizējot izkļaušanas principu. Nepieciešamības gadījumā šīs tiesības var tikt aizstāvētas ar vardarbīgiem līdzekļiem vai draudiem. Tiklīdz visa pasaule tiek konceptualizēta caur privātīpašuma prizmu, sabiedrības sociālās dzīves dinamika balstās iekļaušanas un izkļaušanas centienos, kas nevar tikt realizēti galīgi. Un arī konservatīvie labprāt atgādina, ka privātīpašums tiem ir svēts.
Tātad ideja par privātīpašumu ir fundamentāli būvēta uz izkļaušanas loģikas pamata, un Loka tēze par dabiskām tiesībām uz īpašumu faktiski apzīmē indivīda brīvību ierobežot, iežogot, izkļaut vai jebkā citādi radīt nošķīrumu starp sevi un citiem. Šī loģika tiek piemērota pat attiecībā uz indivīda iekšējo kompozīciju, radot nošķīrumu starp prātu un ķermeni. Un mūsdienīgi mēģinājumi argumentēt, ka šāds nošķīrums nav produktīvs, joprojām atspoguļo liberālās valodas premisas, kurās centieni iekļaut seko sākotnējam izkļaušanas faktam. Privātīpašuma sabiedrība pēc definīcijas nevar būt pilnvērtīgi iekļaujoša, ja ar to izprot iespēju ikvienam realizēt materiālu brīvību.
Šī spriedze starp abstrakti formulētu brīvību un praktisku realitāti, kur jēgpilna brīvība ir pieejama ierobežotam cilvēku lokam raksturo visu liberālisma vēsturi. Tam pašam Lokam piederēja akcijas “Karaliskajā Āfrikas kompānijā”, kuras galvenā nodarbošanās bija vergu tirdzniecība. Loks atbalstīja nebalto rasu verdzību, saucot Amerikas pamatiedzīvotājus par “mežonīgiem briesmoņiem”. Viņš pavisam noteikti neuzskatīja, ka arī šiem cilvēkiem būtu tiesības uz brīvību un privātīpašumu. Tāpat, Amerikas Neatkarības kara dalībnieki sludināja, ka “visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi”, lai gan daudziem piederēja vergu plantācijas (situācija, ko lielākā daļa neplānoja mainīt). ASV Konstitūcijas tēvu liberālisms paredzēja ne vispārēju cilvēces emancipāciju no politiska despotisma, bet tikai viņu pašu emancipāciju no Lielbritānijas monarhijas.
Modernās liberālās brīvības bieži tiek saistītas ar Lielo Franču revolūciju un tās saukļiem par “brīvību, vienlīdzību, brālību”, piemirstot, ka Francija darīja visu iespējamo, lai apspiestu līdz šim pasaules vēsturē vienīgo veiksmīgo melnādaino vergu revolūciju Sandomingo (mūsdienu Haiti), kas sākās vienlaicīgi ar nemieriem metropolē. Sandomingo melnie vergi varbūt cerēja, ka Franču revolūcijas ideāli attiecas arī uz viņiem, tomēr pēc sekmīgās atbrīvošanās no koloniālās varas jūga viņiem tika piestādīts rēķins par tēriņiem, ko šī revolūcija radīja Francijai, un ASV vergturi solidāri izolēja Haiti no turpmākām ekonomiskām attiecībām, baidoties, ka tās paraugs var iedvesmot vergus citviet Amerikā. Mūsdienu Haiti valdošās nabadzības cēloņi saistās tieši ar šo liberālo kontrrevolūciju.
Liberālisma politiskās pretrunas nosaka filozofiskā principa struktūra: ja kādas sabiedriskās kārtas politiskais projekts balstās morālā argumentā par tiesībām pārvaldīt sevi (vai savu kopienu), no tā izriet, ka tādas pašas tiesības ir arī citām personām un citām kopienām. Tomēr liberālisms kā konkrētas sabiedrības kārtas politiskais projekts vēsturiski ietvēra vismaz divus principus: brīvību no politiskas patvaļas un brīvību pakļaut citus. Agrīno vidusšķiru rindās morāli nepieņemama kļuva situācija, kurā monarha politiskās tiesības bija prioritāras un indivīda ekonomiskā rocība –atkarīga no viņa politiskās lojalitātes, jo šādas attiecības visnotaļ līdzinājās tām, kas veidoja pašu vidusšķiru bagātību. Galu galā vergturu un kapitālistu bagātības noteiksme bija viņu sludinātās brīvības nepieejamība citām sabiedrības kārtām. Citu ļaužu tiesības pārvaldīt sevi bija pieņemamas vien tad, ja tās neapdraudēja liberālo kārtu materiālo labklājību.
Piemēram, vergiem Amerikas Savienotajās Valstīs bija aizliegts iegūt izglītību, precēties ar baltajiem un pāriet kristietībā, lai neradītu apstākļus, kuros viņi varētu pieprasīt kristīgu attieksmi arī pret sevi. Liberālo ideju proponētā brīvība bija fundamentāli atkarīga no paverdzinātas sabiedrības grupas, kas nodrošināja vergturu materiālās vajadzības. Tāpēc vismaz manā vārdnīcā liberālisms izskan kā “bagāto balto cilvēku sociālisms” un šajā ziņā ir pielīdzināms mūsdienu konservatīvismam Eiropā, kas tāpat priviliģē konkrētu (nacionālo) grupu tiesības.
Turklāt verdzība nesaistījās tikai ar koloniālajām zemēm. Arī liberālisma dzimtenē Eiropā ne visi iedzīvotāji baudīja ekonomisko brīvību. Verdzība mājas frontē nešķita morāli pieņemama, tāpēc tika nodarbināti “kalpi” un “kalpones”, kuru situācija gan būtiski neatšķīrās no koloniālā konteksta. Arī kalpiem, teiksim, lai precētos, bija nepieciešams lūgt “darba devēja” atļauju – gluži kā vergiem. Ja kāds trūkumcietējs tika pieķerts ubagojam vai klaiņojam, viņš tika sūtīts uz labošanas iestādēm, kur apstākļi daudz neatšķīrās no vergu plantācijām. Brīvību mīlošais Džons Loks pat aicināja labošanas iestādēs nodarbināt bērnus no trīs gadu vecuma. Tie cilvēki, kuri piedzima ģimenē bez kapitāla un “apžogošanas” procesā zaudēja piekļuvi zemei, bija spiesti pārdot sevi “darba tirgū”, tātad atradās situācijā, kas tika uztverta kā gluži vai analoga verdzības stāvoklim.
Cietums tapa kā risinājums bezdarba problēmai, un savā ziņā tā tas ir joprojām (piemēram, “brīvības zemē” ASV ir lielākā ieslodzīto populācija pasaulē). Kriminālkodekss tika izmantots, lai nostiprinātu privātīpašuma absolūto svētumu, un, kā norāda Dominiko Lozurdo,[2] Lielbritānijā laika posmā no 1688. gada līdz 1820. gadam to noziegumu skaits, par kuriem tika piespriests nāvessods, palielinājās no 50 līdz pat 250 un gandrīz visi tie bija noziegumi pret īpašumu. Turklāt ne jau dārgu un ievērojamu īpašumu – cilvēki tika pakārti arī tad, ja nozaga kabatlakatiņu vai laicīgi neatdeva parādu.
Zīmīgi, ka arī mūsdienās Latvijā lielākā daļa reģistrēto noziegumu tiek klasificēti kā “īpašuma zādzība”. Un, augstāk minēto apsvērumu kontekstā, nevajadzētu brīnīties, ka liberālisms Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas ir radījis tik iespaidīgu sociālo nevienlīdzību, jo “izkļaušana” un atšķirīga “piekļuve” ekonomiskajai brīvībai ir būtiski svarīgi liberālisma elementi. Es apzinos paredzamo kritikas gūzmu savā virzienā, jo, iespējams, šeit rakstīto var interpretēt kā aicinājumu likvidēt privātīpašumu, tomēr pierādīšanas pienākums ir to cilvēku pusē, kuri saucas par liberāļiem un negurstoši runā par brīvību, vienlaikus nesaredzot pretrunu starp saviem apgalvojumiem un sabiedrības ekonomisko uzbūvi.
Jebkurā sabiedrībā, kurā brīvības loģika tiek konstruēta primāri uz īpašuma jeb izkļaušanas loģikas pamata, neizbēgams rezultāts būs iedzīvotāju materiālā nevienlīdzība. Šādā sabiedrībā jebkura vērtība iegūst “īpašuma” metafiziskās īpašības: neatkarīgi no tā, vai runa ir par ģimeni vai nāciju, šīs vērtības tiek formulētas, izkļaujot alternatīvas normatīvās izpratnes un vienlaikus veidojot nozīmju hierarhiju. Rezultāts ir politisks diskurss, kas piesātināts ar morāliem spriedumiem par to, kurš iedzīvotājs ir kopienai piederīgs/nepiederīgs, kādas ir kopienas robežas un kas notiks/nenotiks, ja iekļaušanas/izkļaušanas apvārsnis virzīsies turp vai atpakaļ. Tikmēr materiālās problēmas tiek dabiskotas un izstumtas no politiskā diskursa kā tāda, radot konservatīvi liberālu sabiedrību, kur dažādas puses runā viena otrai garām, lai gan runā par vienu un to pašu.
[1] Angļu val. šo procesu apzīmē ar vārdu enclosures.
[2] Losurdo, D. 2005, Liberalism: A Counter-History. London: Verso Books.