Latvijas eiro pozīciju meklējot - Bonusa raksts
Nākamo rakstu par eirozonas izaicinājumiem biju plānojis publicēt nākamnedēļ, taču, manuprāt, ir nepieciešams reaģēt uz svarīgu Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas (Bundesverfassungsgericht, VFKT) lēmumu. Tāpēc piedāvāju bonusa rakstu.
5. maijā VFKT pieņēma spriedumu, ka Eiropas Centrālās bankas (ECB) obligāciju pirkšanas programma pārsniedz tai piešķirtās pilnvaras. Šis ir monumentāls spriedums, bet ko tas īsti nozīmē?
Pirmajā un otrajā rakstā norādīju, ka viens no svarīgākajiem eirozonas noteikumiem ir aizliegums ECB tiešā veidā finansēt nacionālās valdības, pērkot to obligācijas. Šādi nacionālās valdības tiek pakļautas privāto tirgu peļņas disciplīnai. Tomēr tas nenozīmē, ka ECB vispār nedrīkst iekļaut valdību obligācijas savā bilancē.
Obligāciju tirgus ir sadalīts divos līmeņos: pirmreizējais un otrreizējais tirgus. Kad valdība emitē obligāciju, komercbankas un investori piedalās izsolē, cenšoties to iegādāties. Ja interese ir liela, procentu likme samazināsies, savukārt, ja obligācijai ir maz pircēju, procentu likme palielināsies. Šis ir pirmreizējais tirgus, kurā ECB nedrīkst piedalīties. Tomēr, tiklīdz obligācija ir nokļuvusi kādas komercbankas vai investora bilancē, ECB ir tiesības to iegādāties – šis ir otrreizējais tirgus. Tātad ECB nedrīkst pirkt obligācijas no valdībām, bet tā drīkst pirkt obligācijas no privātā sektora institūcijām.
2008. gada finanšu krīze, gluži kā vīruss, no ASV drīz vien atceļoja uz Eiropu un ietekmēja visus finanšu aktīvus – tai skaitā valdību obligācijas. Par šo rakstīšu atsevišķi, bet viens no krīzes iespaidiem biju palielinātais risks, ko investori piešķīra valdību parādzīmēm – atceramies Grieķiju. Lai novērstu situāciju, kurā dalībvalstis būtu spiestas pamest eirozonu, jo aizņemšanās kļūtu pārāk dārga un izdevīgāk būtu atjaunot nacionālo valūtu, tā brīža ECB prezidents Mario Dragi paziņoja, ka ECB darīs “visu nepieciešamo”, lai saglabātu monetāro savienību. Praktiski tas nozīmēja, ka ECB bija jāapsola bankām un investoriem, ka tā ir gatava pirkt valdību obligācijas otrreizējos tirgos jebkādos apmēros. Tas nomierināja finanšu tirgus, jo privātā sektora institūcijām bija garantija, ka viņu nopirktajām valdību obligācijām vienmēr būs pircējs. Tas savukārt samazināja riska vērtējumu un attiecīgi arī procentu likmes.
Jautājums par to, vai šī monetārā politika atbilst Eiropas Savienības (ES) līgumiem, vienmēr ir bijis mazliet neērts. Teorētiski ECB nepiedalījās pirmreizējā tirgū, bet tās solījums pirkt obligācijas nepieciešamajos apmēros otrreizējā tirgū bija funkcionāli gandrīz tas pats. (Arī COVID-19 pandēmijas ietekmē svarīgākais ECB lēmums bija solījums turpināt pirkt valdību obligācijas, kas vēl vairāk izgaismoja eirozonas fundamentālo invaliditāti.) Tomēr 2018. gada 11. decembrī Eiropas Savienības Tiesa paziņoja, ka šī programma atbilst ES līgumiem un ar to stāsts it kā beidzās.
Līdz brīdim, kad VFKT nolēma tam nepiekrist. Šā gada 5. maija spriedumam var būt tālejošas sekas, jo minētās tiesas ieskatā ECB nav pilnībā izvērtējusi obligāciju pirkšanas programmas proporcionalitāti. Kopš programmas uzsākšanas 2015. gadā ECB ir vadījusi 2,1 triljonu eiro obligāciju iegādi, un VFKT uzskata, ka ekonomiskie efekti, kas nav tieši saistīti ar programmas mērķi, nav tikuši pienācīgi izvērtēti. Tagad ECB ir atvēlēti trīs mēneši, lai sniegtu paskaidrojumus un pamatojumus. Ja Vācijas tiesa tos uzskatīs par neapmierinošiem, tad Vācijas Centrālā banka (Bundesbank), visticamāk, nedrīkstēs turpināt dalību šajā programmā, kā arī būs spiesta pārdot tās obligācijas, kas ir tās bilancē. Šo obligāciju cena kritīs, procentu likmes pieaugs, bet vēl svarīgāk par šo – programmas leģitimitāte tiks principiāli apšaubīta, kas var signalizēt eirozonas beigu sākumu.
Kā ierasts, ja ir komentāri, jautājumi, ieteikumi, droši rakstiet komentāru sadaļā vai man personiski (andris.suvajevs@gmail.com) un dalieties ar rakstu tālāk!