Kas ir progresīva finanšu politika? Astoņi principi
1. Ilgtermiņa (20 – 30 gadi) skatījums. Finanšu ministrija katru gadu sagatavo Excel tabulas, matemātiski prognozējot valsts budžeta situāciju nākamo 1 – 3 gadu periodā un izvērtējot, vai esošie projekti veicina vai, gluži pretēji, apdraud tautsaimniecības izaugsmi. Tas būtībā nozīmē, ka jaunu ideju ieviešanas finansiālā atdeve tāpat tiek mērīta trīs gadu nogrieznī.
Tomēr šādi mēs zaudējam iespējas īstenot daudzus labus un vēlamus projektus: piemēram, būtiski paceļot algu skolotājiem, nav pamatoti sagaidīt, ka trīs gados tiks novērsts skolotāju deficīts, uzlabosies mācību kvalitāte, celsies amata prestižs utt. Progresīva finanšu politika paredz vērtēt investīciju kvalitāti ilgākā laika posmā.
2. Prioritārs skatījums. Tā kā valsts faktiski plāno savas finanses īstermiņā, tad aktuālo vajadzību apmierināšana nereti notiek minimālā apmērā. Tas rada jaunu politisku problēmu – fragmentētu attīstību, kurā neviens nav apmierināts ar piešķirtajiem resursiem. Turpretī ilgtermiņa skatījums ļauj noteikt skaidras prioritātes un katra nozare var pilnvērtīgi plānot investīcijas – nevis katru gadu uztraukties par piešķirtās naudas apjomu vai to, ka jāpaspēj iztērēt saņemto, lai netiktu apdalīta nākotnē, utt.
Savukārt, ja valdība vienotos, ka valstij ir nepieciešams, piemēram, atjaunots un energoefektīvs dzīvojamais fonds un ka šādu projektu var īstenot 10 gados, maksājot vienu miljardu eiro, tad nacionālajā budžetā tiktu skaidri iezīmēta ilgtermiņa prioritāte ar drošu finansējumu. Tomēr šādai pieejai būtu vajadzīgas garantijas, ka nozare, kas šobrīd nav prioritāra, savu kārtu galu galā arī sagaidīs.
3. Atalgojums ir investīcija. Latvijā ir ierasts domāt, ka investīcijas attiecas tikai uz fizisku infrastruktūru (ēkām, ceļiem utt.), proti, investīciju kvalitāte tiek mērīta pēc kritērija, vai radītais objekts ir pamats citām ekonomiskām darbībām. Piemēram, ceļi tiek būvēti ar mērķi sekmēt preču transportu vai darbaspēka mobilitāti, kas, protams, ir svarīga investīciju dimensija. Tomēr, ja investīcijas tiek vērtētas tikai no šāda skatpunkta, tad gluži nejauši pazūd citas nozīmes.
Piemēram, atalgojums skolotājiem tiek skatīts nevis kā investīcija, bet kā ikgadēji tēriņi, kam nav ekonomiska ienesīguma. Taču arī atalgojums ir investīcija, jo skolotāja kvalitatīvas darbības rezultātā valsts iegūs gudrus pilsoņus, kuri, iespējams, nodarbosies ar uzņēmējdarbību (vai paši kļūs par skolotājiem!) un radīs jaunas vērtības. Patlaban atalgojums netiek skatīts kā investīcija, jo valda uzskats, ka tas palielina valsts fiskālo slogu.
Tomēr ir svarīgi paturēt prātā pirmo principu – ilgtermiņa skatījumu. Ja investīciju ekonomiskā efektivitāte tiek vērtēta tikai trīs gadu periodā, tad reti kurš projekts izskatās īstenošanas vērts, jo pārsvarā uzrāda īstermiņa izmaksas, bet ne ieguvumus ilgtermiņā. Palielināts atalgojums nozīmē palielinātu pirktspēju, kas sniedz ieguldījumu ekonomikas izaugsmē. Tātad, paaugstinot algu skolotājiem, palielināsies arī valsts nodokļu ieņēmumi – šādi atalgojums kā investīcija atmaksāsies pats no sevis.
4. Progresīvai finanšu politikai ir jāveicina iedzīvotāju neatkarība, ko lielā mērā nodrošina sabiedriski aktīva kopiena un adekvāti finansēti sociālie pakalpojumi. Cilvēku vēlmes mēdz būt līdzīgas – ikviens vēlas ērtu un drošu mājokli, iespēju iegūt labu izglītību un interesantu darbu, patīkamu sociālo vidi, kur audzināt bērnus un satikt draugus, utt. Tomēr mūsu dzīves situācijas ir ļoti dažādas un ne vienmēr paredz vienlīdzīgas iespējas izkopt savu neatkarību.
Ja esi piedzimis ar invaliditāti vai ieguvis to dzīves laikā, tad, lai spētu nodrošināt savu neatkarību, tev un sabiedrībai ir nepieciešams savstarpēji pielāgoties. Ja esi kara bēglis, tad jaunajā sabiedrībā tev sava dzīve ir jāveido no nulles un bez sabiedrības līdzestības tas nebūs iespējams. Ja esi piedzimis nelabvēlīgos apstākļos, atstāts bez aprūpes un kļuvis par ekspluatācijas upuri, tad tev – ar sabiedrības atbalstu – ir jāatrod iespējas atkal justies droši un uzticēties citiem. Ja, dzīvojot nelabvēlīgos apstākļos, esi kļuvis atkarīgs no psihotropām vielām, pastrādājis kādu noziegumu un nonācis cietumā, bet pēc soda izciešanas vēlies kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, tad sabiedrībai ir jāsniedz iespējas šo mērķi sasniegt.
Diemžēl šobrīd pašvaldību sociālie dienesti ir vāji finansēti un sociālie darbinieki ir viena no viszemāk atalgotajām strādājošo grupām. Nevalstiskajām organizācijām, kas palīdz riska grupām (bēgļiem un patvēruma meklētājiem; sievietēm, kas cieš no vardarbības; bērniem, kas pieredzējuši mobingu; bijušajiem ieslodzītajiem), ir nemitīgi jāuztraucas par finansējumu, un tās nespēj plānot savu darbu ilgtermiņā. Finansējuma trūkums nomāc vēlmi meklēt jaunus veidus, kā efektīvāk palīdzēt cilvēkiem izkopt autonomiju, kas būtu ieguvums visai sabiedrībai.
Progresīva finanšu politika šādas sociālas un pilsoniskas programmas redz kā vērtīgu investīciju, kam ir ne tikai morāls, bet arī finansiāls pamatojums. Ja valsts atstāj iedzīvotājus bez atbalsta un nepalīdz kopienām izvērsties spēcīgos sociālos tīklos, tad ilgtermiņā izmaksas tikai pieaug: veselības sistēma ir pakļauta lielākam slogam aprūpēt hroniski slimus pacientus; potenciālā ekonomiskā aktivitāte tiek slāpēta; valsts zaudē iedzīvotājus, kuri izvēlas emigrēt; utt. Tāpēc progresīvas finanšu politikas pamatā ir sociālas investīcijas.
5. Progresīva finanšu politika paredz sociāli taisnīgu nodokļu politiku. Nodokļu politikai ir jābūt veidotai tā, lai novērstu nepieciešamību pēc nemitīgas “pārdalīšanas” jeb izmaiņām nodokļu sistēmā. Citiem vārdiem sakot, nodokļu sistēmai ir jānovērš sociāli nepieņemama nevienlīdzība jau pirms nevienlīdzības fakta iestāšanās, nevis pēc tam. Tas nozīmē, ka mazo algu saņēmēji nedrīkst maksāt proporcionāli tikpat lielu nodokli kā lielo algu saņēmēji. Tas nozīmē arī to, ka dažādiem ienākumu avotiem nevar piemērot atšķirīgas likmes. Nedrīkst upurēt sociāli taisnīgu nodokļu sistēmu, aizbildinoties ar centieniem piesaistīt ārvalstu kapitālu un akli mazinot nodokļus, – ārvalstu kapitālu vispirmām kārtām piesaistīs kvalitatīva infrastruktūra un veselīgs, izglītots darbaspēks.
6. Progresīva finanšu politika ir demokrātiska. Līdz šim veiktās nodokļu sistēmas izmaiņas nav sekmējušas iedzīvotāju izpratni par valsts finanšu politiku, tāpēc gluži loģiska ir Latvijas sabiedrības skepse jautājumos, kas skar jebkādas izmaiņas nodokļu sistēmā, kā arī vienaldzīgā attieksme pret valsts budžeta pieņemšanas procesu. Sistēmas sarežģītība ir trumpis to politisko spēku rokās, kuru mērķis ir novērst jebkādas progresīvas izmaiņas, lai tādējādi aizsargātu savu finansētāju materiālās intereses.
Tieši tāpēc nodokļu izmaiņu procesā ir jāiekļauj plašas konsultācijas ar sabiedrību, kas veicinātu iedzīvotāju izpratni par sociāli taisnīgas sistēmas ieguvumiem. Finanšu politikas demokrātiskums arī paredz atteikties no pieņēmuma, ka valsts finanšu iespējas nosaka “nodokļu maksātāji” un viņu spējas nopelnīt. “Nodokļu maksātāji” kā analīzes kategorija neaptver visus valsts iedzīvotājus (tiek izslēgti bērni, jaunieši, bezdarbnieki, pabalstu un mazo pensiju saņēmēji utt.). Turklāt šāds pieņēmums rosina domāt, ka tiem iedzīvotājiem, kuri nodokļos nomaksā vairāk nekā citi, ir arī vairāk morālu tiesību spriest par visas sabiedrības kopējo attīstību.
Tiesībām spriest par valsts finanšu politiku ir jābūt katram valsts iedzīvotājam neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav nodokļu maksātājs un ienākumu guvējs. Valsts nebūt nav atkarīga no uzņēmēju peļņas. Ir tieši otrādi – valsts ar savu rīcību var veicināt (vai bremzēt) kvalitatīvu un pelnošu uzņēmējdarbību. Tāpēc progresīvas finanšu politikas pamatā ir pārliecība, ka ikviens darbs – apmaksāts vai neapmaksāts, komerciāls vai nekomerciāls – ir vērtīgs un tāpēc ikvienam iedzīvotājam ir tiesības ietekmēt valsts finanšu lēmumus.
7. Progresīva finanšu politika paredz sabiedriskas un pilsoniskas institūcijas, kas stiprina iedzīvotāju un uzņēmumu piekļuvi finanšu pakalpojumiem katrā Latvijas reģionā. Viens no iemesliem Latvijas uzņēmumu augstajām kredītlikmēm ir trūkstošā konkurence starp valstī strādājošajām komercbankām. Augstās kredītlikmes negatīvi ietekmē Latvijas uzņēmumu konkurētspēju. Tikmēr, bankām izvēloties digitalizēt savus pakalpojumus, valsts attālākajos reģionos iedzīvotāju (it īpaši senioru) piekļuve komercbanku kredītpakalpojumiem pakāpeniski samazinās. Tāpēc ir nepieciešams gan paplašināt Altum mandātu, gan attīstīt krājaizdevu sabiedrību sistēmu, lai veicinātu uzņēmumu pelnītspēju un iedzīvotāju neatkarību visā Latvijā. Finanšu sistēma ir jāpielāgo sabiedrības vajadzībām.
8. Progresīva finanšu politika balstās izpratnē, ka patiesais individuālā līmenī ne vienmēr ir patiess arī kolektīvā līmenī. Piemēram, krīzes apstākļos cilvēki tiek aicināti taupīt ienākumus. Tomēr, paradoksālā kārtā, ja katrs iedzīvotājs individuāli taupa un tātad cilvēku ienākumi netiek tērēti, tad sabiedrība kopumā kļūst trūcīgāka – ekonomiskā aprite palēninās, uzņēmumiem samazinās peļņa un tie ir spiesti atlaist darbiniekus, kuri ir spiesti taupīt vēl vairāk, utt.
Tāpat šādos recesijas apstākļos daudzi iedzīvotāji var nonākt parādu jūgā, kas viņus motivē strādāt ēnu ekonomikā vai pat emigrēt no valsts. Individuālā līmenī dzēst personas parādus var šķist ētiski nepieņemami, jo citi tomēr ir smagi strādājuši, lai savus parādus atmaksātu, tomēr kolektīvā līmenī objektīvi neatmaksājamo parādu dzēšana nes pozitīvus rezultātus – atgriež darbiniekus oficiālajā ekonomikā, palielina valsts nodokļu ienākumus utt. Tāpēc progresīva finanšu politika paredz ētiskus apsvērumus ne tikai individuālā, bet arī visas sabiedrības līmenī, apzinoties, ka vērtējumi var būt atšķirīgi.