Inflācijas politikas nogriežņi

Kļūsti par www.stasti.com atbalstītāju, uzstādot ikmēneša maksājumu 2 EUR apmērā. Pieraksties!

Jebkurš sevi cienošs ekonomists pēdējā laikā ir izteicis viedokli par inflāciju – vai tā ir sagaidāma, cik liela tā būs un ko ir nepieciešams darīt, lai novērstu tās nevēlamos blakusefektus. Tēzes par inflāciju, līdzīgi kā par jebkuru citu tēmu ekonomikā, ir ideoloģiskas. Ne vienmēr un ne visur inflācija ir kaut kas obligāti nepatīkams. Profesionālie viedokļi, kas brīdina par inflāciju, ierasti mēdz būt tie paši, kas brīdina par valsts parāda apjomiem. Intelektuālo tradīciju, ko pārstāv inflācijas vēstneši, varētu saukt par “neokonservatīvo monetārismu”. Šo tradīciju raksturo noteikta pārliecība, kas balstās šādos pieņēmumos:

· tirgus ekonomika ir fundamentāli stabila un vienmēr tendēta uz līdzsvaru;

· jebkuri ienākumi ir pelnīti;

· cenu stabilitāte ir galvenais monetārās politikas uzdevums.

Pirmais pieņēmums liedz šīs tradīcijas pārstāvjiem izvērtēt finanšu sistēmas potenciāli destabilizējošo iespaidu uz visu ekonomiku, jo, viņu ieskatā, nauda ir neitrāla un tās vienīgā funkcija ir lubricēt komerciālus darījumus. Tomēr, tiklīdz finanšu sistēmā iestājas krīzes apstākļi, tiek vainota bezatbildīga fiskālā politika un vienīgais risinājums ir slēgt skolas, bibliotēkas un visiem “savilkt jostas”. Otrs pieņēmums ļauj saprast, kāpēc ekonomisti bieži vien šķiet visai sausi radījumi – jebkura komerciāla darbība tiek uztverta kā fundamentāli vērtīga. Pat, ja šo darbību (piemēram, nebanku kredītu nozarē) rezultātā rodas ciešanas, tās tiek klasificētas kā ekonomiski produktīvas, jo ir īstenoti pakalpojumi, kas uzskaitīti tautsaimniecības rādītājos. Šāda bezierunu tīksme par jebkuru komerciālu darījumu līdzinās ekstrēmismam jeb tirgus fundamentālismam.

Šajā rakstā vēlos iztirzāt trešo pieņēmumu – par cenu stabilitātes politisko lomu. Kontrolēts cenu pieaugums ir kļuvis par teju katras centrālās bankas galveno mandātu. Tas sniedz ekonomikai nepieciešamo noteiktību un ļauj tirgus dalībniekiem veidot ilgtermiņa investīcijas. Mans mērķis nav apstrīdēt cenu stabilitātes nozīmīgumu. Tomēr ir svarīgi jautāt: kas notiek, ja cenu stabilitātes mandāts sāk konfliktēt ar sociālekonomiskiem, politiskiem mērķiem? Vai cenu stabilitāte vienmēr ir visu sabiedrības slāņu interesēs?

Inflācija, piemēram, var signalizēt par atalgojuma pieaugumu algotiem darbiniekiem. Palielināta pirktspēja un pieprasījuma līmenis var stimulēt visu tautsaimniecību. Tiesa, tas var nepatikt kapitāla turētājiem, uz kuru rēķina, visticamāk, notiks atalgojuma pieaugums. Inflācija ir labvēlīga debitoriem un tātad nelabvēlīga kreditoriem, kuru uzkrājumi un investīcijas var zaudēt vērtību. Šeit arī iezīmējas izteikti ideoloģiskais un šķiriskais inflācijas aspekts. Mūsdienu centrālās bankas un to mandāti ir organizēti par labu investoru un komercbanku interesēm. Šīs intereses ne vienmēr atbilst visas sabiedrības interesēm.

Tātad ikviens, kurš šobrīd brīdina par inflācijas tuvošanos, būtībā pārstāv investoru un banku intereses. Tomēr šie brīdinājumi ietver arī slēptus aicinājumus uz konkrētu monetāro un fiskālo politiku. Inflācijas spektrs ar jaudu uzpeldēja februārī, kad Baidena administrācija pieņēma fiskālā stimula paketi. Tirgus dalībnieki, sagaidot ekonomikas strauju atkopšanos, sāka pārdot ASV Valsts kases obligācijas, kā rezultātā pieauga šo obligāciju procentu likmes (obligācijas cena negatīvi korelē ar tās atdevi: ja cena samazinās, pieaug atdeve jeb faktiskā procentu likme). Valdību obligācijas mēdz būt nomināli aktīvi, kas nozīmē, ka to vērtība samazinās, ja pieaug inflācija, – tāpēc arī tirgus dalībnieki izvēlējās tās pārdot, šādi samazinot to cenu.

Tiklīdz centrālās bankas un dažādi ietekmīgi ekonomikas apskatnieki sāk brīdināt sabiedrību par inflāciju, tiek izteikts arī slēpts brīdinājums rūpīgi apsvērt jebkādus papildu fiskālos pasākumus. Tas pat var šķist intuitīvi korekti, jo, pieaugot valdību obligāciju procentu likmēm, vēlme īstenot jaunas publiskās investīcijas gluži dabiski samazinās. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka procentu likme ir politisks lēmums, nevis tirgus dalībnieku savstarpējo attiecību un darbību rezultāts. Turklāt vēl svarīgāk ir paturēt prātā, ka izteiktie minējumi par nākotnes inflāciju ir tikai… minējumi. Šie minējumi atspoguļo konkrētu tirgus dalībnieku uztveri par nākotnes cenām, kas citiem nebūt nav automātiski jāuztver kā patiesības mirklis. Tos ir vērtīgi ņemt vērā, tomēr ir nepieciešams analizēt kontekstu: kur strādā šo minējumu autori? Kādu nozari viņi pārstāv? Vai viņi ir iepriekš izteikuši līdzīgus minējumus, un vai tie ir īstenojušies?

Viens no netiešiem secinājumiem, kas izriet no mana argumenta par valsts parāda pozitīvo aspektu, ir šāds: valdībai ir daudz lielāka brīvība attiecībā uz nodarbinātības politiku nekā līdz šim pieņemts. Vēsturiski, tā saucamā Filipsa līkne noteica, ka pastāv iespēja noteikt ideālu līdzsvaru starp inflāciju un bezdarbu. Ja, samazinoties bezdarba līmenim, palielinās inflācija, tad šis ideālais līdzsvars ir pārkāpts. Tāpēc arī šobrīd runas par inflāciju nav nevainīgas: tās norāda uz neizteikto nepieciešamību saglabāt bezdarbu esošajā līmenī. Tomēr šajā vienkāršotajā skatījumā uz tautsaimniecību iekļaujas vairāki pieņēmumi, kuru atbilstība realitātei ir apšaubāma.

Vissvarīgākais no tiem ir koncepts par “izlaides starpību” (angļu val. output gap), kas raksturo ekonomikas potenciālo rīcībspēju salīdzinājumā ar esošo. Šie vērtējumi nav viennozīmīgi un objektīvi; kā jebkura statistika, tie ietver izvēles par to, ko mērīt, ko nemērīt un kā to darīt. Eirozonā vairākkārt statistika ir norādījusi uz ekonomikas pilna potenciāla izmantošanu, lai gan bezdarbs sasniedzis pat 25%. Vai ekonomika tik tiešām pilnvērtīgi nodarbina visus resursus, ja 7 – 8% iedzīvotāju netiek pilnvērtīgi nodarbināti, kā tas ir šobrīd eirozonā? Turklāt šajā gadījumā pat nav ņemti vērā visi tie cilvēki, kuri strādā nepilnu laiku vai kuru prasmes neatbilst viņu amatam. Neokonservatīvo monetāristu skatījumā šis ir otršķirīgs aspekts: ja, mazinoties bezdarba līmenim, palielinās inflācija, tas, viņuprāt, apdraud visu tautsaimniecību, lai gan drīzāk tas apdraud tikai viņu investīcijas.

Ja sabiedrības produktīvā kapacitāte vēl nav izsmelta (un tūkstošiem nenodarbinātu cilvēku liecina, ka tā nav izsmelta), tad nav pamata pieņemt, ka mūs sagaida inflācija. Valsts varētu pārtraukt raizēties par valsts parāda apjomu un sākt izmantot savu fiskālo varu, lai radītu kvalitatīvas nodarbinātības programmas gan bezdarbniekiem, gan tiem iedzīvotājiem, kurus neapmierina viņu aktuālie darba apstākļi. Šādu programmu īstenošanas gadījumā akceptēt argumentu par iespējamu inflāciju nozīmē atbalstīt investoru un banku finansiālās intereses, nevis materiāli mazāk aizsargātu iedzīvotāju intereses. Uzskatīt, ka šādas programmas radītu nepanesamu valsts parāda slogu, paredz to pašu.

Iepriekš teiktais nebūt nenozīmē, ka inflācija nav faktors, kas tik tiešām var būt destabilizējošs. Tomēr ir svarīgi to ievietot korektā analītiskā ietvarā. Pirmkārt, inflācija paredz ilgstošu cenu pieaugumu visām precēm un pakalpojumiem. Kā zemāk norādu, šī brīža situācija tāda nav. Otrkārt, vien tad, ja sabiedrības resursi, tai skaitā darbaspēks, ir pilnībā nodarbināti un valsts tik un tā izvēlas palielināt naudas daudzumu ekonomikā, var runāt par cenu pieaugumu visām precēm un pakalpojumiem. Tas savukārt nozīmē: kamēr visa ekonomikas produktīvā kapacitāte nebūs izsmelta, jauna nauda neradīs spiedienu uz visām cenām. Tautsaimniecība ne tikai absorbēs sabiedrības jaunos tēriņus, bet, iespējams, pat palielinās varbūtējo aktivitāšu potenciālu. Šie apsvērumi jau norāda uz zināmu ekonomikas metafiziku – pieņēmumiem par to, ko dara nauda: vai tikai palīdz vieglāk apmainīties ar precēm un pakalpojumiem, vai tomēr funkcionē kā neatkarīgs mainīgais, kas var autonomi ietekmēt sociālās dzīves dinamiku.

Tātad – vai šobrīd ir pamats uztraukties par inflāciju? Inflācija tiek rēķināta, izmantojot patēriņa cenu indeksu (CPI), kas fiksē vidējā cenu līmeņa izmaiņas noteiktā laika periodā. Tiek pieņemts standartizēts preču un pakalpojumu “grozs”, kura cenu svārstības tiek izmantotas kā rādītāji vispārējas inflācijas diagnozei. Šī gada maijā CPI eirozonā palielinājās par 2% salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi. Latvijā inflācija bija pat 2,6%. Jāatzīmē, ka pēdējo reizi inflācija eirozonā pārsniedza 2% 2018. gada oktobrī. Pirms 2018. gada vasaras inflācija 2% atzīmi sasniedza tikai 2012. gadā – visā šajā laika posmā eirozona bija uz deflācijas riska robežas, kas tikai vēlreiz apliecina reāli neizmantoto ekonomikas potenciālu.

Tomēr CPI ir visai “neass” statistikas rīks, jo iekļauj arī pārtikas un energoresursu cenas, kas mēdz būt svārstīgas. Core CPI šīs kategorijas nav iekļautas. Šādā skatījumā inflācija eirozonā šī gada maijā bija 1%, bet Latvijā 1,7%. Jāatzīmē, ka Core CPI tiek arī izmantots kā ilgtermiņa tendenču mērījums – tas varētu būt iemesls, kāpēc Eiropas Centrālā banka nemaina savu esošo monetāro politiku un turpinās uzpirkt valdību obligācijas otrreizējos tirgos. Eirozonai inflācija nedraud.

Ir vērts arī pievērst uzmanību cenu svārstībai dažādās preču un pakalpojumu kategorijās. Cenu inflācija mājokļu un komunālo pakalpojumu jomā eirozonā maijā pieauga par 3,5%, bet Latvijā tikai par 0,1%. Savukārt transporta jomā Latvijā cenu pieaugums pārsniedza 10%, kamēr viesmīlības jomā cenas pat samazinājās par 0,6%. Tātad runāt par inflāciju – kā ilgstošu cenu pieaugumu visām precēm un pakalpojumiem – šobrīd vienkārši nav pamata.

Turklāt ir jāņem vērā, ka pandēmija pati par sevi ieviesa nestabilitāti un trauksmi monetārajās plūsmās un attiecībās. Ja cenas šobrīd atgriežas pirmspandēmijas līmenī, to nevar uzskatīt par inflāciju. Visbeidzot, noteicošais iemesls, kāpēc runas par inflāciju patlaban ir nevietā, saistās ar darba ņēmēju strukturālo varu. Ja darba ņēmēji atrastos pozīcijā, kurā tie varētu jebkuru cenu pieaugumu pielīdzināt atalgojuma pieaugumam, tad vēl būtu pamats runāt par nekontrolējamu spirāli, kurā algas un cenas savienojas pašiznīcinošā dinamikā. Taču darba ņēmējiem šādas kolektīvas varas šobrīd nav. Kad ekonomikas apskatnieki runā par gaidāmo inflāciju, tad viņu iztēli bieži rosina pagājušā gadsimta 70. gadi, kad darba ņēmējiem eiroatlantiskajā pasaulē šāda vara bija. Miltona Frīdmana monetārisms bija atbildes trieciens pēckara konsensam starp darba ņēmējiem un darba devējiem.

Nākamajā rakstā centīšos ieskicēt Frīdmana primitīvās idejas un paskaidrot, kāpēc tās nestrādāja, – vai, precīzāk, kādos politiskos apstākļos tās var strādāt. Ekonomikas analīze vienmēr balstās zināmās fantāzijās, metaforās un normatīvā iztēlē par sabiedrības būtību. Vēlos iztirzāt arī tēzi par hiperinflāciju, kas tiek bieži piesaukta, tiklīdz runa ir par valdības fiskālās lomas palielinājumu. Konkrēti, aprakstīšu slaveno Veimāras hiperinflāciju, kas atstāja dziļas psiholoģiskas rētas monetāro procesu izpratnē. Hiperinflācijas neapšaubāmi var notikt, tomēr to iemesls nav nekontrolēta “naudas drukāšana”. Iemesli gandrīz vienmēr ir meklējami attiecībās starp dažādu valstu ekonomikām, nevis vienas ekonomikas ietvaros.