Ieskats zemu nodokļu politikas vēsturē
Londonas Ekonomikas skolas nesen publicētais pētījums par nodokļu samazināšanas augsto ienākumu grupām ekonomiskajām sekām apliecina: zemi nodokļi bagātajiem neveicina izaugsmi un nodarbinātību.
Pieņēmums par zemu nodokļu pozitīvu ietekmi uz tautsaimniecības attīstību savulaik bija kļuvis teju neapstrīdams – šis fakts drīzāk atklāj politikas klātbūtni ekonomikas zinātnē, nevis tā vispārējo patiesumu. Tāpēc, domājot par nākotnes nodokļu politiku Latvijā, būtu svarīgi saprast:
- kāpēc zemi nodokļi labi pelnošiem iedzīvotājiem nav sociāli vēlami;
- kā šādas idejas ir radušās;
- ja ne zemi nodokļi, tad kādi ekonomiskie instrumenti var veicināt izaugsmi un nodarbinātību pēc pandēmijas?
20. gadsimta 80. gadi ir laika periods, kas visbiežāk asociējas ar zemiem nodokļiem turīgajiem iedzīvotājiem – ekonomisko politiku, kas sasaucās ar Reigana un Tečeres īstenotajām politiskajām reformām ASV un Lielbritānijā. Tomēr ir svarīgi izprast intelektuālo un politisko noskaņojumu, kas veicināja šādu ideju leģitimitāti. Pagājušā gadsimta 70. gadu sākums iezīmēja eksistenciālu krīzi ģeopolitiskajam un ģeoekonomiskajam izkārtojumam, kas bija veidojies pēc Otrā pasaules kara. Lielā mērā pateicoties Džona M. Keinsa zinātniskajam darbam, pilna nodarbinātība bija kļuvusi par politiski apzinātu mērķi ASV un Eiropas valdībām. Praksē tas nozīmēja aktīvu valdības līdzdalību pieprasījuma veidošanā, kas izpaudās regulāros budžeta deficītos. Laikposmu no Otrā pasaules kara beigām līdz 1970. gadam nereti raksturo kā “kapitālisma zelta laikmetu”, jo labklājības līmenis Rietumos uzlabojās teju visām iedzīvotāju grupām. Zīmīgi, ka nodokļu likme augsto ienākumu grupām ASV tobrīd sasniedza pat 91%.
Tomēr “zelta laikmets” bija īslaicīgs. Aizvien biežāk Rietumvalstu uzņēmumi saskārās ar peļņas krīzi jeb sarūkošām peļņas normām, kuru cēlonis tika saistīts ar nesamērīgu darbinieku algu pieaugumu attiecībā pret ekonomikas izaugsmes rādītājiem. Tādējādi lielajām korporācijām veidojās kopīgas politiskās intereses, kā to vēl pirms Otrā pasaules kara beigām bija paredzējis poļu ekonomists Mihails Kaleckis (Michal Kalecki). Nodarbinātību bija nepieciešams ierobežot, lai šādi kontrolētu pieaugošo inflāciju, ko paspilgtināja naftas cenu šoks. Valdību investīcijas pārtapa no risinājuma par problēmu.
Tieši šajā brīdī intelektuālo uzvaras gājienu uzsāka Miltona Frīdmana monetārisms, kas sarežģīto apstākļu kopumu reducēja uz ideju par to, ka inflāciju var apturēt, kontrolējot naudas daudzumu ekonomikā. Šī senā un visai primitīvā ideja kalpoja par zemtekstu daudz plašākai politiskai cīņai, kuras mērķis bija mazināt arodbiedrību varu un uzņēmumu darbinieku ekonomisko drošību. Centrālās bankas tika padarītas par formāli neatkarīgām institūcijām, un diskurss par neapdomīgiem politiķiem, kuri patvaļīgi izmanto fiskālo politiku tuvredzīgiem mērķiem, pieņēmās spēkā. Šādi publiskais sektors tika pakļauts privātā sektora peļņas disciplīnai, jo valsts finanses kļuva atkarīgas no investoru spriedumiem par publisko investīciju jēgu. Interesanti atzīmēt, ka, Latvijai atjaunojot neatkarību, diskusija par to, vai Latvijas Bankai jābūt neatkarīgai institūcijai, nemaz īsti nenotika – vienkārši tika pieņemts, ka tam tā jābūt, lai gan vēl pagājušā gadsimta 70. gadu beigās reti kura centrālā banka bija formāli neatkarīga.
Kur šajā ainā parādījās nepieciešamība pēc samazinātiem nodokļiem? Publiskā sektora ierobežotā kapacitāte piedalīties tautsaimniecībā nozīmēja, ka izaugsme un nodarbinātība kļūst par privātā sektora uzdevumu un pienākumu. Mūsdienās pat ir grūti saprast, ka varētu būt citādi, kas tikai apliecina šīs ideoloģijas spēku. Nodokļu samazināšana tika pamatota ar argumentiem, ka augsto ienākumu grupām pieejamā lielākā likviditāte jeb skaidrās naudas resursi tiks investēti arvien jaunās produktīvās nozarēs un šādā ceļā bagātība ieplūdīs visā sabiedrībā (angļu valodā šo pieeju apzīmēja kā trickle-down economics). Tomēr finanšu resursi, kas palika bagātnieku kabatās, tika investēti nevis nozarēs, kas veicināja jaunas labi apmaksātas darbavietas, bet gan dažādos spekulatīvos finanšu instrumentos, kas tobrīd solīja daudz lielāku atdevi. Tikmēr Tečere Lielbritānijā uzsāka vairāku nacionālo industriju privatizāciju, sekojot pārliecībai, ka publiskajam sektoram vajag tikai uzraudzīt tautsaimniecību, nevis to aktīvi veidot. Dogma par nepieciešamību balansēt valdības budžetus atjaunojās ar pilnu sparu, un atkal var tikai minēt, vai atjaunotās Latvijas valsts politikā fiskālās disciplīnas koncepts iesakņotos tikpat spēcīgi, ja neatkarība būtu atgūta desmit gadus agrāk.
Tomēr, kā savā pētījumā atzīmē Houps un Limbergs, šī pieeja nav veicinājusi ekonomisko izaugsmi un samazinātie nodokļi nav būtiski ietekmējuši bezdarba rādītājus. Tieši pretēji: šīs politikas rezultātā ir pieaugusi nevienlīdzība. Kāpēc? Kā jau minēju, viens no īstenoto reformu galvenajiem mērķiem bija vājināt arodbiedrību pozīcijas. Sabiedrībā ar pilnu nodarbinātību darbinieki iegūst sociālu varu: tie samērā viegli var atrast jaunu, labāk apmaksātu un kvalitatīvāku darbu, šādi veicinot algu pieaugumu un apdraudot uzņēmumu konkurētspēju. Tikpat būtiska ir darbinieku spēja piedalīties politiskajos procesos, kas aug līdz ar materiālo labklājību, bet plašie protesti pret karu Vjetnamā bija ievērojams trieciens ASV reputācijai pasaulē. Tāpēc arodbiedrību ietekmes ierobežošana bija svarīgs priekšnosacījums jaunu ekonomikas struktūru izveidei, un ne velti britu sabiedrības atmiņā Tečeres režīms pirmām kārtām asociējas ar vardarbīgi apspiesto 1984. gada ogļraču streiku.
Jaunajos ekonomiskajos apstākļos pieaugošās produktivitātes augļi vairs netika sadalīti vienmērīgi starp darbinieku algām un uzņēmumu peļņu. Piemēram, kopš 1979. gada ASV produktivitāte ir pieaugusi par 69,6%, bet samaksa par stundas darbu – tikai par 11,6%. Šis aspekts būtiski raksturo sociālo nevienlīdzību, kā to grāmatā “Kapitāls 21. gadsimtā” labi parāda franču ekonomists Tomass Piketī. Cilvēki strādā aizvien produktīvāk, bet šī darba augļus pārsvarā uzurpē augsto ienākumu grupas, kam pieder kapitāls. Kā norāda Piketī, visbagātākie “top 10%” ASV iedzīvotāji 30 gadu periodā kopš 1977. gada ir absorbējuši 75% no palielinātā nacionālā ienākuma, kamēr pārējie 90% ir apguvuši tikai 0,5% gadā. Jaunas, fleksiblas darba formas ir mazinājušas darbinieku kolektīvo spēju aizstāvēt savas kopīgās intereses. Tikmēr samazinātie nodokļi ir ļāvuši bagātajiem pārvērst turību politiskā ietekmē, šādi vēl vairāk nostiprinot pozīcijas un tiem izdevīgās nodokļu sistēmas.
Šie apsvērumi, protams, vedina jautāt, kā vislabāk risināt nodarbinātības un izaugsmes problemātiku šobrīd. Minētā pētījuma autori aicina palielināt nodokļus bagātajiem, lai šādi finansētu pandēmijas izraisīto problēmu risinājumus, tomēr šāds konceptuālais ietvars atražo kļūdainus pieņēmumus par naudas būtību. Nauda nav privātā sektora īpašums, ko publiskais sektors var aizņemties savām vajadzībām. Tieši pretēji – nauda ir sabiedriska sistēma, ko rada publiskais sektors. Lielāki nodokļi bagātajiem būs efektīvs instruments nevienlīdzības mazināšanai, bet ne obligāti – nodarbinātības un izaugsmes veicināšanai. Tā kā Latvija atrodas eirozonā un kontrolē valūtu tikai pastarpināti, ir nepieciešams domāt par jaunu Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas Centrālās bankas līgumu, kas ļautu valdībām mobilizēt fiskālos resursus, lai veicinātu nodarbinātību – gluži tāpat kā šī brīža pandēmijas apstākļos. Ir nepieciešams konceptuāli nošķirt jautājumu par nodokļiem augstu ienākumu grupām un valsts kapacitāti nodrošināt kvalitatīvu izglītību, medicīnisko aprūpi un citus sociālos pakalpojumus. Tikai šādi spēs attīstīties jēgpilna diskusija par valsts lomu tautsaimniecībā gan nodokļu, gan investīciju ziņā.