Eksporta ekonomikas izaicinājumi

Pēdējos pāris mēnešos aizvien biežāk izskan aicinājumi valstij atbalstīt eksportējošos uzņēmumus. Daļēji tas ir skaidrojams ar spēcīgāku lobiju – Latvijas eksportētāju asociācija “The Red Jackets” ir aktīvi piedalījusies pandēmijas perioda  ekonomiskās politikas veidošanā, tostarp pateicoties šī brīža ekonomikas ministram un viņa gatavībai ieklausīties Jāņa Ošleja idejās. Tomēr pieņēmumam par eksporta veicināšanu kā noteicošo valsts ekonomiskās attīstības virzienu ir krietni senāka vēsture. Jau Latvijas saimnieciskajā reformas programmā “Latvija 2000”, kas kļuva par galveno ekonomikas nozares stratēģisko dokumentu pēc neatkarības atjaunošanas, bija noteikts, ka eksportam jāveido trešdaļa no nacionālā ienākuma. Uzsvars uz eksportu pieauga 2008. gada krīzes laikā, kad valdība atteicās devalvēt pārvērtēto latu, kas dotu iespēju stiprināt vietējo uzņēmumu konkurētspēju pasaules tirgos, tā vietā izvēloties palielināt nodokļus un samazināt izdevumus, šādi cerot atjaunot investoru konfidenci. Šīs politikas absurdos principus analizēšu citos rakstos, taču negatīvā tirdzniecības bilance tobrīd tik tiešām uzlabojās – galvenokārt pateicoties preču un pakalpojumu importa samazinājumam. Tomēr līdzšinējiem centieniem sekmēt Latvijas ekonomikas attīstību, palielinot eksportu, joprojām nav cerēto rezultātu. Importa līmenis regulāri pārsniedz eksportēto preču un pakalpojumu apjomu, radot negatīvu tirdzniecības bilanci.

Valstiskā mērogā eksporta loma nākotnes ekonomikas izaugsmē faktiski netiek apšaubīta. Ministru kabinets šī gada 14. jūlijā apstiprināja garantijas atbalsta programmu lieliem eksportējošiem uzņēmumiem. Papildu finanšu līdzekļi tiek piešķirti eksportējošo uzņēmumu darbinieku algu kompensācijām. Tātad valsts investē eksporta nozarē, un būtu loģiski jautāt, kādi tieši ieguvumi valstij būs no šīm darbībām. Mēdz sacīt, ka, palielinoties peļņai, eksportējošie uzņēmumi varēs investēt produktīvas kapacitātes attīstībā, algot jaunus darbiniekus un palielināt nodokļu bāzi, savukārt valstij lielāki nodokļu ieņēmumi sniegs plašākas iespējas investēt izglītībā, veselībā un sociālās drošības tīklā. Izklausās brīnišķīgi, un daļēji es to tiešām redzu kā reālu attīstības modeli esošajā eiro arhitektūrā. Tomēr šis apgalvojums nebūt nav jāuztver kā garantija, ka tā tiešām notiks. Tāpēc vēlos iezīmēt dažus jautājumus, kuri neparādās optimistiskajā scenārijā par eksporta attīstību, bet atbildes uz kuriem ir vitāli svarīgas.

Vispirms maza atkāpe. Iepriekšējā rakstā pieminēju sektorālo balansu modeli, kas ļauj ekonomiku sadalīt trīs sektoros: publiskais (valsts) sektors, vietējais privātais sektors un pārējā pasaule. Ja valsts ekonomiskās politikas mērķis ir nodrošināt pārpalikumu vietējā privātajā sektorā (kā uzkrājumus, investīcijas finanšu aktīvos, apdrošināšanā utt.), tad to var īstenot tikai divos veidos: vai nu publiskajam sektoram jāpaliek deficītā, vai arī tiek veidots pozitīvs tekošais konts (kas iekļauj ne tikai preču/pakalpojumu eksportu/importu, bet arī maksājumus par investīcijām, ES fondu transfērus utt.). Līdz šim esmu aktīvi proponējis par labu pirmajai iespējai: veidosim regulāru valsts budžeta deficītu līdz brīdim, kad sasniegsim vēlamos sociālos mērķus, neuztraucoties par pieaugošu valsts parādu. Iepriekš jau esmu norādījis, ka valsts parāds ir jāskata attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (IKP): piemēram, ja IKP pieaugums ir 3%, budžeta deficīts ir 1,5% un inflācija ir 0,5%, tad parāds samazinās par 1%, neskatoties uz esošo budžeta deficītu. Tas nozīmē, ka valsts var palielināt gan algas veselības aprūpē un izglītības sektorā strādājošajiem, gan pensijas – šajā sociālajā segmentā lielākā daļa ienākumu, visticamāk, tiks iztērēti, kas savukārt palielinās IKP, šādi algu un pensiju palielinājumu padarot stabilu un ilgtspējīgu – lielāka iedzīvotāju pirktspēja stimulēs arī uzņēmumus, kas ražo pārsvarā vietējam tirgum. Šī pēdējā nianse ir būtiska: ja palielinātās algas un pensijas tiks tērētas, pērkot importa preces un pakalpojumus, tad tik tiešām budžeta deficīts būs bezjēdzīgs – Latvijas valdība finansēs vācu autoražotājus. Ja Latvija nebūtu Eiropas vienotā tirgus dalībniece, tad pastāvētu iespēja ieviest tarifus un kvotas, kas aizsargātu stratēģiski svarīgas nozares, palētinot vietējā ražojuma preces un pakalpojumus. Tomēr tas nav iespējams, tāpēc būtu svarīgi radīt sistēmu, kurā, nepārkāpjot Latvijai saistošos Eiropas līgumus, valsts budžeta deficīts sekmētu vietējā privātā sektora pārpalikumu, nevis tekošā konta deficītu.

Tā kā neviens nav centies risināt šo āķīgo uzdevumu, tad, gluži dabiski, alternatīva ir pievērsties jautājumam par tekošā konta pārpalikumu: ja Latvija kļūtu par eksporta čempioni, valdībai vairs nevajadzētu plānot budžetu ar deficītu, jo privātā sektora darbība nodrošinātu ievērojamus nodokļu ieņēmumus, kas ļautu finansēt jebkuras sociālās vajadzības. Taču vai tā tiešām būtu?

Pieņemot, ka Latvijai tik tiešām izdodas kļūt par eksporta lielvalsti ar pozitīvu tirdzniecības bilanci un pozitīvu tekošo kontu, jautājums par šī pārpalikuma sadali joprojām paliek atklāts. Eksportējošo uzņēmumu palielinātā peļņa var tikt investēta divos veidos: palielinot algas darbiniekiem un/vai ieguldot jaunos ražošanas līdzekļos. Taču lielākas darbinieku algas celtu šo uzņēmumu ražošanas izmaksas, kas attiecīgi samazinātu to konkurētspēju pasaules tirgos. Tātad, lai šiem uzņēmumiem nebūtu jākonkurē algu ziņā, tiem ir jābūt kādai ievērojamai priekšrocībai – citiem vārdiem, šiem uzņēmumiem jāražo augstas pievienotās vērtības produkti. Turklāt jāpatur prātā, ka mājsaimniecības var izvēlēties tērēt palielinātos ienākumus importa precēs, kas galu galā var negatīvi ietekmēt tirdzniecības bilanci un samazināt tekošā konta pārpalikumu.

Alternatīva iespēja ir investēt jaunos ražošanas līdzekļos, veicinot produktivitāti un tā gūstot iespēju palielināt algas, nezaudējot konkurētspēju. Tomēr tikpat labi investīcijas jaunās tehnoloģijās var tikt veiktas ar nodomu aizvietot darbaspēku vai, vēl ļaunāk, pārcelt ražošanu uz valsti, kur darbaspēka izmaksas ir lētākas. Šādā gadījumā Latvijas darbinieki neiegūs neko. Turklāt pastāv iespēja, ka eksportējošo uzņēmumu īpašnieki izmanto jauniegūto peļņu, lai veiktu investīcijas finanšu aktīvos ārzemēs. Latvija statistiski kļūs bagātāka, bet tas nenozīmē, ka bagātāki kļūs visi iedzīvotāji.

Te var iebilst, ka, pateicoties lielākai uzņēmumu peļņai, valstij jebkurā gadījumā palielināsies nodokļu bāze. Uzņēmumu ienākumu nodoklis paredz, ka peļņas izmaksas brīdī nodokļos ir jāmaksā 20% no bruto dividenžu summas. Bet nav nekādu garantiju, ka Latvijas eksportējošie uzņēmumi nekļūst par nopietnu lobiju, kas pārvērš savu finansiālo varu politiskā ietekmē, aicinot samazināt šo nodokli vai bloķējot, piemēram, tāda progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieviešanu, kas tiktu aprēķināts no visiem ienākumiem (nodarbinātības, kapitāla, dividendēm utt.). Attiecīgie soļi tiks pamatoti ar argumentu, ka uzņēmumu rīcībā ir nepieciešams atstāt vairāk finanšu līdzekļu jaunām investīcijām, kas patiesībā nekad nesekos.

Pat ja neizpildās šie drūmie scenāriji, atklāts paliek jautājums: ko valsts iesāks ar lielākiem nodokļu ieņēmumiem? Ja šie nodokļi tiks izmantoti, lai celtu ārstu, skolotāju un citu publiskā sektora darbinieku algas, tad atkal pastāv iespēja, ka palielinātie ienākumi tiks tērēti importa precēs un pakalpojumos, vienlaikus veicinot algu pieaugumu privātajā sektorā, šādi atkal samazinot eksportējošo uzņēmumu konkurētspēju. Tomēr valsts to var arī nedarīt – visticamāk, eksporta lobija ietekmē – un izmantot nodokļu ieņēmumus, lai destruktīvi nomaksātu valsts parādu (kas, kā zināms, pieaugs tuvākajos gados) vai arī veidojot uzkrājumus Valsts kasē, aizbildinoties ar nepieciešamību gatavoties nākamajai krīzei. Tātad ieguvumi tautsaimniecībai un iedzīvotājiem no eksporta attīstības stratēģijas nebūt nav skaidri un garantēti – drīzāk pastāv reāls drauds, ka palielināsies ienākumu nevienlīdzība.

Cik ticami ir šie scenāriji? Aplūkojot šī brīža pasaules eksporta smagsvarus – Ķīnu un Vāciju – un pieņemot, ka Latvija lūkos imitēt veiksmīgus eksporta modeļus, tad visnotaļ ticami. Kopš 21. gadsimta sākuma Vācijas eksporta veiksme ir tieši saistīta ar vietējā patēriņa ierobežošanu, nepieļaujot algu pieaugumu un samazinot nodarbinātības drošumu. Nodokļi augsto ienākumu grupām ir tikuši samazināti, un valdība ir iracionāli pārņemta ar fiskālo disciplīnu, neveicot nepieciešamās investīcijas publiskajā infrastruktūrā. Vidusmēra Vācijas mājsaimniecība joprojām ir bagātākā Eiropā, taču ienākumu nevienlīdzība valstī ir tik liela, ka Vācijas mājsaimniecības neto bagātības mediāna ir aptuveni vienā līmenī ar attiecīgiem rādītājiem Grieķijā un Polijā. Līdzīgi, arī Ķīnas eksporta veiksme ir bijusi atkarīga no regresīvas nodokļu politikas, apspiestām darbinieku tiesībām, nacionāli kontrolētām bankām, kas izsniedz lētus aizdevumus režīma favorītiem – lieliem rūpniecības uzņēmumiem, nekustamo īpašumu attīstītājiem utt. Protams, Latviju nekad nevarēs pilnvērtīgi salīdzināt ar šīm valstīm un pieaugoša ienākumu nevienlīdzība nav neizbēgamas sekas eksporta vadītai izaugsmei, tomēr izlikties, ka izaugsmes ieguvumi vienmērīgi caurvīs visu sabiedrību, nav nekāda pamata.

Lai diskusija par eksportu kā valsts attīstības virzītājspēku būtu godīga un kvalitatīva, ir nepieciešams atgriezties pie ekonomiskiem principiem, kas nosaka ārējās tirdzniecības dinamiku. Ja valsts eksportē, tas nozīmē, ka tā saražo tik daudz preču un pakalpojumu, ka vietējais tirgus tos nespēj absorbēt. Tomēr Latvijas gadījumā uzņēmumi eksportē tāpēc, ka vietējais tirgus ir ar vāju pirktspēju, nevis tāpēc, ka tas ir piesātināts ar precēm. Ir nepieciešams arī izvērtēt, vai līdzšinējie deficīti ārējās tirdzniecības sektorā ir bijuši produktīvi. Šādi deficīti var būt produktīvi, ja tos raksturo tehnoloģiju imports ar mērķi attīstīt vietējo ražošanas sektoru un pēcāk pārvērstu deficītus pārpalikumos. Norvēģija un Koreja 20. gadsimta vidū ir labi piemēri šai ekonomikas politikai. Turpretī, ja ārējās tirdzniecības deficīti funkcionē, lai izkonkurētu vietējos ražotājus, tad to ietekme ir, protams, negatīva. Latvijas gadījumā drīzāk ir novērojams otrais scenārijs. Tātad – pirms vispār runāt par eksportu, varbūt ir nepieciešama diskusija par to, kā nodrošināt esošo tirdzniecības deficītu stratēģisko jēgu.

Tas nenozīmē, ka par eksportu nevajag domāt – Latvijai neapšaubāmi ir nepieciešama pārdomāta eksporta politika. Tomēr valsts izaugsme, kas ir balstīta eksportā, veiksmīgi īstenosies tikai tad, ja tiks izpildīti papildu nosacījumi: eksporta kompānijas garantēs peļņas reinvestīciju vietējās kapacitātes attīstībā, neatlaidīs darbiniekus un galu galā nepārcels ražošanu uz citu, lētāku valsti. Lai pārējā sabiedrība (kuras nodokļi šobrīd tiek izmantoti, lai atbalstītu eksportējošos uzņēmumus) arī varētu kapitalizēt no šīs attīstības, valstij jāpalielina nodokļi augsto ienākumu grupā, jāsamazina nodokļu likmes zemajiem ienākumiem un jāatvēl lielāks budžets publiskām investīcijām ne tikai infrastruktūrā, bet arī cilvēku resursos. Tad eksporta uzņēmumi nebūs spiesti strauji palielināt algas, jo augstas kvalitātes publiskie pakalpojumi samazinās dzīves izmaksas visiem. Joprojām atvērts paliek jautājums par to, kā vismaz sākumā nodrošināt lielāku ienākumu neaizplūšanu importa precēs un pakalpojumos. Iespējams, jāapsver agresīva reklāmas kampaņa, kas aicinātu iedzīvotājus pirkt vietējās preces un pakalpojumus, tomēr tā sekmēsies vien tad, ja iedzīvotāju rīcībā būs lielāki ienākumi. Vēl ir jāvienojas par to, kā nodrošināt šādus solījumus un to īstenošanu, – politisks jautājums bez vieglām atbildēm. Jāatceras, ka pozitīva tirdzniecības bilance un pozitīvs tekošais konts ir pozitīvi tieši tāpēc, ka ļauj iegūt īpašumā ārvalstu aktīvus – zemi, uzņēmumus utt. Ilgtermiņā tas ļautu Latvijas iedzīvotājiem strādāt mazāk, nesamazinot dzīves kvalitāti. Taču šāds scenārijs nebūs iespējams, ja ieguvumi no eksporta attīstības koncentrēsies šauras rūpnieku un baņķieru grupas rokās. Ja lielāka eksporta jauda netiks izmantota, lai samazinātu ievērojamo ienākumu nevienlīdzību, tad no šīs stratēģijas nebūs nekādas jēgas.