Eiropas ģeoekonomiskā dilemma

Pirms gada iesāku rakstu sēriju par Eiropas Savienības (ES) politiski monetārajām pretrunām, kas pandēmijas sākumā likās vēl izteiktākas nekā jebkad iepriekš. Tomēr, kā ierasts, ES līderi spēja panākt vienošanos, kas notušēja – bet noteikti neatrisināja – savienības politiskās problēmas Next Generation EU plāna izskatā. Šobrīd Latvijā turpinās diskusijas par šī plāna ietvaros sagaidāmo finansiālo līdzekļu ieguldījumu veidiem un mērķiem, taču, kā norāda daži apskatnieki, pastāv pamatotas bažas, ka būs nepieciešams papildu fiskālais stimuls, kas atkal aktualizēs nepatīkamos jautājumus par vienotu ES parādu. Tomēr, pirms šīs diskusijas atsākas, būtu lietderīgi soli atkāpties un paraudzīties uz globālo kontekstu un citu reģionu izaicinājumiem un plāniem. Pandēmija ir pavērusi iespējas īstenot politiku, kas vēl pirms gada bija neiedomājama, taču arī saasinājusi ģeoekonomisko situāciju pasaulē. Konflikts starp ASV un Ķīnu nav tikai merkantils; tas iezīmē dziļāku plaisu uzskatos par ekonomisko sistēmu uzbūvi kā tādu. Kopš Otrā pasaules kara Eiropas Savienība ir faktiski bijusi ASV satelītreģions un modelējusi savu ekonomisko pieeju pēc ASV parauga. Tikmēr Ķīnas centieni mazināt atkarību no ASV ietekmes norāda uz alternatīvu ekonomikas filozofiju, kas, iespējams, ir alternatīva arī Eiropas Savienībai.

ASV un Ķīnas ekonomisko sistēmu konflikts nav nekas jauns – tas atspoguļo gadsimtu ilgas politiskās diskusijas par vēlamo sabiedrības formu. Agrīnie ekonomikas politikas autori 18. gadsimta otrajā pusē veidoja jaunus analītiskus modeļus un izstrādāja jaunas perspektīvas, lai labāk saprastu sabiedrības nevienlīdzības cēloņus. Viņi argumentēja, ka ne visi ienākumi patiesībā ir pelnīti, ar to izprotot, ka ienākumu avots ne vienmēr ir ieguldītais darbs. “Rente” kļuva par ekonomikas kategoriju, kas apzīmēja ienākumus, kuru pamatā ir īpašuma tiesības, nevis paveikts darbs. Lielie zemes īpašnieki uzkrāja bagātību ne tāpēc, ka apstrādāja zemi un realizēja produkciju, bet gan tāpēc, ka iznomāja zemi citiem, par to saņemot samaksu. Tātad viņi paši neveica produktīvu darbu, bet ienākumus saņēma tik un tā. Šāds ekonomisks izkārtojums plašā mērogā destabilizēja sabiedrību: arvien lielākai sabiedrības daļai dzīves izmaksas palielinājās, kamēr maza saujiņa zemes īpašnieku kļuva aizvien bagātāki. Arī tā laika baņķieriem un uzņēmējiem šāds izkārtojums bija neizdevīgs –viņu saražotās preces tika mākslīgi sadārdzinātas, jo zemes īpašnieki varēja noteikt zemes nomas cenu. Kā risinājums šai problēmai tika ieteikts zemes nodoklis: apliekot zemi ar nodokli, zemes īpašnieki būtu spiesti izmantot zemi produktīviem ekonomiskiem projektiem, kas veicinātu visas sabiedrības labklājību. Strīdi par un ap “renti”, kā arī pelnītiem un nepelnītiem ienākumiem joprojām iezīmē potenciālu divām ekonomiskām sistēmām: ekonomikai, kurā dominē privātas rantjē intereses, un ekonomikai, kurā nozīmīga loma ir publiskajam sektoram.

Šo ideju attīstība nav bijusi viennozīmīga. Piemēram, vienas no neparedzētām sekām centieniem demokratizēt piekļuvi zemei, lai mazinātu zemes īpašnieku ekonomisko varu, bija finanšu sektora varas pieaugums, jo zemes atpirkšana notika tieši ar šāda veida institūciju starpniecību. Tomēr, vienkāršības labad, lai ātri izvērtētu noteiktas ekonomikas formu un saturu, var uzdot trīs jautājumus:

• Kas un kā tiek finansēts? Jauna vai esošā infrastruktūra?
• Vai izglītības, veselības, komunikācijas un transporta pakalpojumi ir demokrātiski pieejami vai privatizēti?
• Vai (starptautiskā) finanšu sistēma ir balstīta vienā vai vairākās valūtās?

Pirmkārt, ir svarīgi noteikt, vai kredīts tiek piešķirts, lai finansētu jaunu infrastruktūru (mājokļi, ceļi, slimnīcas, skolas utt.), vai arī jau esošo. 2008. gada krīze, kuras pamatā bija aizvien pieaugošas mājokļu cenas, raksturo situāciju, kurā komercbankas izsniedz kredītus, lai pārsvarā pirktu jau esošus mājokļus. Tā mājoklis kļuva par spekulatīvu preci, nevis ieguldījumu sabiedrības labklājībā. Turklāt ir svarīgi noteikt, kāda veida institūcijas izsniedz kredītu: privātas vai publiskas kredītiestādes. Uz otrajām var attiecināt, piemēram, publiskas attīstības bankas un to reģionālās filiāles, kam ir valsts uzticēts mandāts kreditēt noteiktu nozari vai segmentu.

Otrkārt, ir jānosaka vai sociālā infrastruktūra ir pieejama par demokrātiski zemām cenām (vai bez maksas). Sabiedrības, kas 19. un 20. gadsimtā centās industrializēties, labi saprata, ka kvalitatīva sociālā un publiskā infrastruktūra ir priekšnosacījums konkurētspējīgam privātajam sektoram. Veseli, izglītoti darbinieki, kā arī pārdomāta, efektīva fiziskā infrastruktūra samazina uzņēmējdarbības izmaksas. Tomēr alternatīvi var rasties situācija, kurā sabiedrības materiāli ietekmīgākās grupas saredz daudz lielākas peļņas iespējas nevis ražošanā, bet gan tieši šādu publisko pakalpojumu nodrošināšanā.

Treškārt, jebkura valsts vai politiska vienība ar globālām ambīcijām spēlēs nozīmīgu lomu starptautiskās finanšu un tirdzniecības sistēmas izveidē. Te svarīgākais jautājums ir šāds: vai šī sistēma balstīsies vienā vai vairākās valūtās? Ja šāda sistēma balstās vienā valūtā, tas sniedz attiecīgajai valstij neticami daudz iespēju kontrolēt citu valstu ekonomiku, nosakot, kas tām ir jāražo un kā tām organizēt vietējo tautsaimniecību. Monetārā sistēma, kuras pamatā ir vairākas valūtas, attiecīgi paredz līdzsvarotāku varas sadalījumu starp dažādām politiskajām vienībām.

Varbūt jau šajā brīdī nav pārāk grūti noteikt, kuras nostājas un izvēles pārstāv ASV un Ķīna. Pēdējie 100 gadi, kopš Pirmā pasaules kara beigām, globālajā ekonomikā ir pavadīti ASV zīmē, un amerikāņu ekonomikas filozofijas eksports ir spēcīgi ietekmējis arī šo ideju jomu Latvijā. Jāatminas, ka pēc Pirmā pasaules kara ASV negaidīti kļuva par pasaules kreditoru. ASV aizdevumi Antantes valstīm ļāva uzvarēt karu un kļuva par pamatu pēckara globālajai kārtībai, kurā ASV uzstāja uz šo aizdevumu atmaksu. Lielbritānija un Francija bija kara izmocītas, un vienīgais veids, kā tās varēja šos kredītus atmaksāt, bija uzlikt reparāciju pienākumu Vācijai. Tikmēr ASV vēl nebija gatavas uzņemties pasaules monetārās sistēmas vadību, atlaižot sabiedroto valstu parādus, kas atvieglotu arī Vācijas atlabšanu un ekonomiskās darbības atjaunošanos. Tā vietā, ASV spītīgi turpināja uzstāt uz parādu atmaksu, izsniedzot aizdevumus Vācijai, kas pēc tam novirzīja šos aizņemtos resursus reparāciju segšanai. Rezultāts bija nacisma uzplaukums un nākamais pasaules karš.

Pēc Otrā pasaules kara ASV daudz skaidrāk apzinājās savu globālo lomu un ieviesa de facto dolāra režīmu – ASV dolārs bija vienīgā valūta, kas vēl bija piesaistīta zeltam. Iekšpolitikā ASV bija svarīgi panākt pilnu nodarbinātību, kas savukārt nozīmēja eksportā balstītu ekonomiku. Tomēr, lai ASV varētu veiksmīgi eksportēt savus produktus, pārējai pasaulei bija nepieciešami dolāri. Taču pasaule vēl nebija gatava šos dolārus aizņemties, jo karš bija izpostījis daudzu valstu ekonomiku un fizisko infrastruktūru. Māršala plāns Eiropai ir skatāms tieši šajā kontekstā: tas nebija labsirdīgs ASV solis, bet gan ekonomisks aprēķins, nodrošinot Eiropas spēju pirkt ASV produktus. Savukārt pārējā pasaule pie dolāriem tika, pateicoties ASV militārajiem tēriņiem un karadarbībai. Pēckara gadu ASV budžeta deficīti veidojās faktiski tikai no šiem militārajiem pasākumiem.

Dolāru likviditātes nodrošināšana pārējai pasaulei radīja jaunus izaicinājumus: dolāra piesaiste zeltam pēc noteiktā kursa kļuva neiespējama. Dolāru pārpilnība globālajos finanšu tirgos nozīmēja, ka zelta tirgus cena pārsniedz ASV noteikto maiņas kursu, un investori varēja pelnīt, nopērkot zeltu ASV kasē un pēc tam to pārdodot privātajos tirgos. Šī iemesla dēļ 1971. gadā ASV atsaistīja dolāru no zelta. Tomēr tas nemazināja ASV monetāro varu, kā daži baidījās, – tieši pretēji! Dolārs kļuva par vienīgo rezerves valūtu, kas tika izmantota starptautiskajai tirdzniecībai un ārzemju centrālo banku rezerves uzkrājumiem. ASV kļuva par preču un pakalpojumu importētāju. Savukārt ārzemju centrālās bankas izmantoja nopelnītos dolārus, lai ieguldītu tos dolāru aktīvos, šādi kreditējot ASV. Var jautāt, kāpēc citas valstis izvēlas atbalstīt dolāra sistēmu un šīs valūtas izmantošanu. Atbilde ir visnotaļ politiska: ASV ir izvietojušas karabāzes vairāk kā 70 pasaules valstīs un jebkurš mēģinājums atteikties no dolāra tiek uztverts kā teju vai kara pieteikums.

Dolāra starptautiskā nozīme ir negatīvi ietekmējusi ASV iekšpolitiku. ASV materiālo interešu grupas novirzīja savas investīcijas no industriāliem projektiem uz finanšu sektoru. Rezultāts bija straujš sociālās nevienlīdzības pieaugums, kas īpaši izpaudās nevienlīdzīgā piekļuvē izglītības un veselības pakalpojumiem. Volstrīta nav ieinteresēta ilgtermiņa investīciju projektos, kas samazinātu dzīves izmaksas. Tieši pretēji – uzsvars uz maksimāli lielu īstermiņa peļņu ir sekmējis fiziskās un sociālās infrastruktūras sagrāvi. ASV ir kļuvušas par mūsdienu rantjē ekonomiku, kurā privātas peļņas avots ir nevis produktīvas investīcijas, bet gan īpašuma tiesības. Mājoklis, veselība, izglītība – visas šīs jomas tiek privatizētas, pārvērstas finansiālos aktīvos, kam iedzīvotāji novirza aizvien pieaugošu savu ienākumu daļu, kas savukārt bremzē uzņēmējdarbības konkurētspēju.

Par Ķīnas ekonomisko politiku pārāk daudz nav zināms, bet tā ir jāskata kontrastā ar ASV. Pēdējās pāris desmitgadēs Ķīna ir pieredzējusi pasaules vēsturē unikālu industrializācijas procesu. Ķīnas izaugsmes tempi ir skaidrojami ar autoritatīvu politisko centru, kas izmanto publiskās bankas, lai finansētu lokālas infrastruktūras attīstību. Protams, ne vienmēr šāda infrastruktūra ir lietderīga, bet svarīgi ir pievērst uzmanību Ķīnas uzsvaram uz publiskām (nevis privātām) bankām un jaunas (nevis esošās) infrastruktūras finansēšanu. Piekļuve publiskiem pakalpojumiem ir kontrolēta, bet tik un tā – publiskā sektora ziņā. Un, visbeidzot, Ķīna neslēpj savas ģeopolitiskās ambīcijas, izsniedzot aizdevumus vairākām valstīm un organizējot “Viena josta, viens ceļš” iniciatīvu (Belt and Road Initiative) – globālu infrastruktūras attīstības projektu, kas aptvertu gandrīz 70 valstis. Tieši starptautiskās monetārās sistēmas kontekstā Ķīna meklē sadarbības iespējas ar Krieviju, lai radītu alternatīvu dolāra sistēmai. Ķīnas un Krievijas plāni paredz daudzpusēju rezerves valūtu, kā arī zelta turēšanu, novēršot vienas valsts dominanci pār citām valstīm. Šie projekti patlaban ir tikai attīstības fāzē, bet tos neapšaubāmi uztver kā riskus Vašingtonā – faktors, kas, iespējams, izskaidro Džo Baidena administrācijas izvēli par labu ekonomikas politikai, kas paredz plašu fiskālo atbalstu infrastruktūras plāniem.

Ko tas nozīmē Eiropai un līdz ar to arī Latvijai? Kā norādīju raksta sākumā, Eiropa ir modelējusi savu ekonomikas filozofiju pēc ASV parauga. Eiropas Savienība ir izteikti neoliberāls politisks veidojums, kurā dominē privātas finansiālas intereses. To var labi redzēt ES monetārās sistēmas arhitektūrā, kur nacionālās valdības ir pakļautas privātu kredītiestāžu peļņas loģikai. Agri vai vēlu Eiropai būs nepieciešams pārdomāt un izvēlēties, kāda veida ekonomikas struktūru tā vēlas būvēt un, attiecīgi, kādas starptautiskās alianses veidot. Ķīna un Krievija noteikti nav dabiskie Eiropas draugi, bet šobrīd arī nav īsti skaidrs, ko nozīmētu Eiropas ekonomikas transformācija pretēji ASV noteiktajiem principiem. Iespējams, Eiropai izdosies atrast veiksmīgu vidusceļu. Tomēr šie jautājumi jebkurā gadījumā nonāks politiskajā dienaskārtībā, un tas nozīmē, ka atbildes uz tiem būs jāmeklē arī Latvijas politiskajiem spēkiem.