Četras tēzes par ANM plānu
Šī ir pirmā publikācija, ko saņemat nevis no Substack kā līdz šim, bet gan no manas jaunās mājaslapas www.stasti.com, kur turpmāk publicēšu gan savus rakstus, gan informāciju par lekcijām. Drīzumā plānoju arī piesaistīt viesautorus, jo vēlos, lai šī vietne kļūtu par daudzpusēju kapitālisma un ekonomikas politikas analīzes platformu.
Papildu bonuss jaunajai mājaslapai ir iespēja noteikt zemākas ikmēneša abonēšanas cenas. Substack zemākā iespējamā cena bija 5 EUR mēnesī, kas šķita stipri par daudz. Tomēr tagad, ja ir vēlme atbalstīt šāda veida saturu, to var darīt arī par 2 EUR mēnesī. Lai kļūtu par monetāro atbalstītāju, dodies uz www.stasti.com un spied ‘Pierakstīties’ pogu kreisajā apakšējā stūrī.
Viss saturs gan joprojām būs pieejams par velti, tā ka maksas abonements ir drīzāk uzskatāms par ziedojumu kritiskai ekonomikas un politikas analīzei. Atbalstīt var arī, daloties ar saturu un aicinot draugus, kolēģus un paziņas pierakstīties uz materiālu saņemšanu e-pastā. Jebkurā gadījumā paldies, ka turpini lasīt, un ceru, ka tas palīdz labāk izprast Latvijas vietu globālajā ekonomikā. Citādi, nekādas papildus darbības nav jāveic – visi raksti, kā ierasts, nonāks Tavā e-pastā, kā līdz šim. Tiesa, e-pasta sūtītājs parādīsies kā "Stāsti" nevis mans vārds.
30. aprīlī Latvija oficiāli iesniedza Eiropas Komisijā savu investīciju plānu Eiropas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) ietvaros. Tas paredz ieguldījumus sešās jomās: klimata ilgtspējā; digitālajā transformācijā; nevienlīdzības mazināšanā; veselībā; ekonomikas transformācijā un likuma varā. Turpmākos piecus gadus Latvija varēs investēt teju 2 miljardus eiro sabiedrības noturībā. Izklausās ietilpīgi un visaptveroši – pats plāna dokuments ir gluži kā grāmata: 379 lappuses un vairāk nekā 130 000 vārdu. Tiesa, vairākās sadaļās saturs faktiski atkārtojas un dažbrīd rodas iespaids, ka kaut kas tiek rakstīts rakstīšanas pēc. Turklāt, ja kopējo summu sadala pa gadiem, tad investīciju apjoms izklausās mazāk iespaidīgs: nepilni 400 miljoni eiro gadā jeb aptuveni 1% no 2019. gada IKP. Tomēr kopumā šis dokuments labi atspoguļo to, kā politiķi un ierēdņi domā par valsts attīstību. Tāpēc piedāvāju dažas tēzes, kas man iezīmējās, sekojot līdzi ANM plāna veidošanas procesam un gala iznākumam. Neesmu zinošs visās sešās investīciju jomās un plāna apjoms liedz iedziļināties detaļās, tāpēc šīs tēzes ir drīzāk vispārējs novērojums, nevis reprezentatīvs un viennozīmīgs spriedums.
1. Demokrātija? Kāda demokrātija?
Pirmām kārtām jāsāk ar plāna veidošanas procesu un izteikti minimālo un formālo sabiedrības iesaisti investīciju plānošanā. No vienas puses, var censties saprast atbildīgos ierēdņus: plāns bija jāsagatavo noteiktā termiņā un pārāk plaša sabiedrības iesaiste varētu kavēt lēmumu pieņemšanu un vienošanos par vēlamajām investīcijām. Tomēr, no otras puses, rezultāts ir investīciju dokuments, kura mērķi nebūt nav skaidri un precīzi izmērāmi. Visticamāk, reti kurš Latvijas iedzīvotājs varētu nosaukt kaut vienu plānā paredzēto reformu, un tas liecina par izteiktu demokrātijas trūkumu valstī. Tas savukārt nozīmē, ka Latvijas iedzīvotāji pievērsīs maz uzmanības arī tam, kā tiek tērēti ANM līdzekļi, vai tie atbilst noteiktajiem mērķiem un vai tie risina izvirzītās problēmas. Eiropas Komisija ir teikusi, ka tā rūpīgi uzraudzīs līdzekļu izlietojumu, bet nedomāju, ka tā ir laba prakse – paļauties uz to, ka Brisele, nevis vietējā sabiedrība, uzraudzīs Latvijas demokrātiju.
Man ir grūti atminēties vēl formālāku (faktiski – autoritāru) sabiedriskās apspriešanas procesu par to, kāds tas bija ANM gadījumā. Piedalījos abās diskusijās, kur ikviens varēja pieteikt dalību, un tā bija vistīrākā laika tērēšana. Otrajā reizē, 10. martā, sešas ministrijas un Valsts kanceleja prezentēja savus investīciju plānus. Tikšanās ilgums bija paredzēts no plkst. 12:00 līdz 14:30. Ministriju prezentācijas aizņēma aptuveni 80% no visa “sabiedriskajai apspriešanai” atvēlētā laika. Ja atminos pareizi, Izglītības un zinātnes ministrijas prezentācija vien ilga vismaz 30 minūtes. Diskusijas dalībnieki varēja uzdot jautājumus, bet neviens no publiski uzdotajiem jautājumiem un izteiktajiem komentāriem neietekmēja dokumenta gala saturu. Ministriju pārstāvji, itin kā aizstāvoties, sniedza atbildes uz būtiskiem jautājumiem, taču pat necentās radīt iespaidu, ka sanāksmes dalībnieki varētu saturiski kaut ko ietekmēt. Latvijas ekonomisko nākotni turpina plānot neliela saujiņa cilvēku, kas neliecina neko labu par demokrātijas procesiem valstī.
2. Šķiru cīņa Latvijā
Neesmu pārliecināts, vai būtu iespējams saskaitīt, cik bieži ANM plāna tapšanas gaitā izskanēja frāze “mūsu bērniem šī investīciju nauda būs jāatdod un ir jāveic gudri ieguldījumi, kas veicinās izaugsmi, utt.”. Turklāt nepaiet ne nedēļa bez amatpersonu komentāra par to, ka Latvijas nacionālo parādu nevar audzēt mūžīgi, jo tas nākotnē slāpēs mūsu attīstības iespējas. Nākamajā rakstā centīšos kārtējo reizi parādīt, ka šī retorika ir kļūdaina un balstās primitīvā izpratnē par makroekonomiku. Sniedzot komentāru presei par ANM plāna sociālās nevienlīdzības komponenti, es nejauši nosaucu šo retoriku par politiskiem draudiem. Vēlāk apsverot savu komentāru, es secināju, ka tas ir negaidīti precīzs un ļauj formulēt vispārēju perspektīvu: jebkurš izteikums, kas aicina apsvērt fiskālo nastu, ko šī brīža politika uzliek mūsu bērniem, ir klasificējams kā šķiru cīņas manifestācija. Apzinos vārdkopas “šķiru cīņa” emocionālo uzlādi, tomēr grūti atrast piemērotāku raksturojumu pārliecībai, ka investīciju nauda ir jāsaņem galvenokārt privātajam sektoram un ka jebkurai investīcijai ir jānes peļņa.
Publiskā sektora uzdevums nav pelnīt. Privātais sektors nespēj vienpusēji nodrošināt sabiedrības atjaunošanu un noturību. Privātie finanšu tirgi ir vairāk nekā priecīgi izsniegt aizdevumu Eiropas Savienībai, jo viņu alternatīva investīciju jomā šobrīd ir spontānas kriptovalūtas. 2058. gadā, kad šis kopējais Eiropas Savienības parāds būs jāatdod, diez vai kāds no mūsu bērniem atvērs šo ANM dokumentu un, smokot zem fiskālās nastas, dusmosies par mājokļiem, ko mēs te cerējām uzbūvēt. Mūsu bērnu īstā nasta būs nevis fiskāli cipari, bet globāla klimata krīze, skolotāju trūkums, nekvalitatīva veselības aprūpe un fakts, ka viņu vecākiem nebija pieejams labs darbs, kas savukārt veicināja emocionālo spriedzi ģimenē un atstāja neparedzamas sekas uz viņu pašu un viņu draugu fizisko un psihisko attīstību.
Mani joprojām nebeidz pārsteigt, cik ļoti Latvijas sabiedrība (tai skaitā dažādi sociālo pakalpojumu sniedzēji) tic mītam par publiskā sektora ontoloģisko ekvivalenci privātajam sektoram. Nav šaubu, ka ANM investīcijām ir jābūt izsekojamām un izlietotām atbilstoši mērķim. Tomēr svarīgi paturēt prātā, ka publisko investīciju mērķis ir radīt apstākļus, kuros valsts iedzīvotāji var justies droši, realizēt attīstību pašu izvēlētā jomā un – jā, arī nodarboties ar kvalitatīvu uzņēmējdarbību. Ja tas paredz regulārus budžeta deficītus, tad lai tā būtu. Tiem, kuri domā, ka regulāri budžeta deficīti nozīmē pieaugošas procentu likmes, aicinu būt pacietīgiem un sagaidīt manu nākamo rakstu vai arī iepazīties ar šo un šo literatūru.
3. Sociālās nevienlīdzības ierobežošanas politika joprojām ir arhaiska
Par ANM plāna kvalitāti vislabāk var spriest, pievēršot uzmanību sociālās nevienlīdzības komponentei – ja nu Latvijā ir problēma, kuru apstrīdēt būtu pagrūti, tad tā ir sociālā nevienlīdzība. Varētu iedomāties, ka ANM plānā paredzētais apjomīgais finansējums sniegs nepieciešamo atspērienu, lai beidzot ieviestu fundamentālas pārmaiņas valsts attieksmē pret nevienlīdzības problēmas risināšanu, tomēr šāda cerība, izrādās, ir muļķīga. ANM plāns apliecina: politiķi neuzskata, ka valstij ir vispār kaut kas jādara. Konceptuālā pieeja ir tā pati, kas iezīmējās līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu: paļaujamies uz privātā sektora kapacitāti nodrošināt visas sociālās vajadzības un ļaujam valstij iesaistīties vien tiktāl, ciktāl tas attiecas uz cilvēkiem, kuri nekādi nekvalificējas privātā sektora iniciatīvām.
Tāpēc arī ANM plānā redzam, ka, piemēram, “industriālie centri reģionos” ir iekļauti nevis ekonomikas transformācijas sadaļā, bet tieši sociālās nevienlīdzības komponentē. Ja atminamies, Valsts prezidents Levits savā inaugurācijas runā minēja, ka nevienlīdzības mazināšana ir viena no viņa darbības prioritātēm, tomēr ir pagājuši jau divi gadi un neesmu redzējis nevienu viņa iniciatīvu, kas censtos kaut ko darīt lietas labā. ANM plāns bija laba iespēja. Tomēr man ir aizdomas, ka prezidents Levits par nevienlīdzību domā tāpat kā vairums pie varas esošo politiķu. Iespējams, viņš pat ir tiešā veidā līdzvainīgs pie šī domāšanas veida institucionalizēšanas Latvijā. Vismaz Māris Gailis savos memuāros “Varas tehnoloģija” piemin Levitu kā vienu no tām personām, kas proponēja Vācijas “sociālo tirgus ekonomiku” kā paraugu Latvijai. Tiesa, šīs tirgus filozofijas nianses tā laika politiķiem vai nu paslīdēja garām, vai arī palika līdz galam neizprastas.
Jebkurā gadījumā, ANM plāna sociālās nevienlīdzības komponente ir kritizējama visos līmeņos. Pirmkārt, nav norādīts neviens rezultatīvais rādītājs, kas ilustrētu attiecīgās investīcijas jēgu. Nav pat provizorisku aprēķinu par to, kā plānotās investīcijas mazinās (ja vispār) sociālo nevienlīdzību. Tas savukārt nozīmē, ka nepastāv objektīvs kritērijs, kas ļautu spriest, vai attiecīgās investīcijas vispār sasniegs mērķi. Otrkārt, šajā komponentē ir paredzētas tikai divas reformas: administratīvi teritoriālā reforma un sociālo un nodarbinātības pakalpojumu pieejamības veicināšana. Tātad samilzušās sociālās nevienlīdzības problēmas tiek reducētas uz šiem diviem virzieniem. Tas liecina ne vien par ambīciju, bet arī politiskās iztēles trūkumu. Skaidrs, ka “labāki ceļi”, “pieejamākas ēkas”, pat “industrālie parki” katrs atsevišķi var būt vērtīgs projekts. Tomēr kopumā šī komponente ir investīciju kokteilis, nevis pārdomāta vīzija par nevienlīdzības problēmu risināšanu.
Pietrūkst elementāru jautājumu: vai šo investīciju rezultātā zemo ienākumu grupām palielināsies ienākumi? Pietrūkst skatījuma uz sociālā riska grupām – vientuļie seniori, viena vecāka ģimenes, ilgstošie bezdarbnieki, bezpajumtnieki nekur nav minēti kā galvenās mērķgrupas, kurām nepieciešams uzlabot dzīves iespējas un kvalitāti. Personas ar invaliditāti pavīd, bet pārsvarā – kontekstā ar ēku pieejamību. Mājokļos ir plānots investēt 42 miljonus eiro. Šis ir neticami mazs skaitlis, ņemot vērā visas Latvijas vajadzības mājokļu uzlabošanas jomā un to, cik nozīmīgu lomu nevienlīdzības mazināšanā var spēlēt labs, kvalitatīvs mājoklis. Pietrūkst pārliecības, ka plānotie investīciju projekti veicinās kvalitatīvu nodarbinātību. Ja NVO sektors nebūtu aktīvi izlobējis priekšlikumu par sociāli atbildīgiem iepirkumiem, tad investīciju ietekme uz nodarbinātību sociālā riska grupās, iespējams, vispār būtu nekāda. Pietrūkst būtiska atbalsta jaunām kompetencēm un kapacitātēm: piemēram, bezpeļņas sektora attīstībai. Ir uzsvars uz pakalpojumu pieejamību, bet ne to kvalitāti. Kopumā nepamet izjūta, ka plānotās investīcijas nekādi neietekmēs sociālās nevienlīdzības rādītājus Latvijā.
4. Fiskālās iztēles trūkums
Noslēgumā gribu teikt, ka gan ANM plāna tapšanas process, gan gala produkts ir atvēris man acis un ļāvis saskatīt problēmu, kuru līdz šim nebiju pilnībā apzinājies. Viena no tēzēm, kuru centos aktualizēt līdz Covid-19 pandēmijas sākumam, bija nepieciešamība palielināt valsts budžeta deficītu, lai īstenotu investīcijas sociālajā infrastruktūrā. Tomēr, kā izrādās, valsts mērogā problēma ir ne tik daudz vēlme pēc fiskālās disciplīnas, cik neizpratne par to, kā tērēt finanšu līdzekļus, lai risinātu sociālekonomiskās problēmas. Šo varētu saukt par fiskālās iztēles trūkumu.
Eiropas struktūrfondi mūs ir pieradinājuši pie domas, ka publiskas investīcijas var tikt realizētas tikai ar konkrētiem nosacījumiem: piemēram, tiešā veidā radīt darbavietas nedrīkst; pensijas palielināt nedrīkst; izveidot publisku aģentūru, kas uzpērk un noraksta nenomaksājamus parādus, nedrīkst; utt. Latvijā nav nedz politiskas, nedz institucionālas atmiņas, kuru mobilizēt, lai radītu fiskālus projektus, kas būtu mērķēti uz nevienlīdzības mazināšanu un nabadzības novēršanu. Rezultāts ir investīciju plāns, kas plašākā sabiedrībā noteikti nerada entuziasmu par Latvijas ekonomisko nākotni.