Brīvības paaudzes vēlēšanas

Atļaušos izmantot šo platformu, lai informētu lasītājus, ka šogad kandidēšu Saeimas vēlēšanās no Rīgas saraksta kā 2. numurs, partijas “Progresīvie” komandā. Zemāk iezīmēju personiskos iemeslus un vispārējās prioritātes. Tomēr pēdējos mēnešus aktīvi formulējām politiskās  programmas idejas, ar kurām var iepazīties šeit: https://www.progresivie.lv/programma/

Kāpēc es kandidēju?

Pirms 30 gadiem, Latvijai atgūstot neatkarību, sabiedrības noskaņojumu noteica pārliecība, ka mēs visi – katrs atsevišķi un visi kopā – kļūsim turīgi; cilvēki ticēja, ka rūpīgs, smags darbs tiks godīgi atalgots, ka nākotni raksturos pārticība un tehnoloģisks uzplaukums. Tomēr neatkarības pieredze daudziem bija nevienlīdzība, nabadzība, sociālā spriedze, un šī situācija nav mainījusies 30 gadus. Jo mūsu valstī ekonomiskie jautājumi ir faktiski depolitizēti un desocializēti. Līdz šim politiskajiem spēkiem tautsaimniecībā ir bijusi tikai viena dogma: valsts sīkstulība un cerība uz eksportu. Tomēr ekonomiskās idejas paver daudz plašāku iespēju klāstu. Saeimā trūkst deputātu, kuri izprot ekonomiku un finanšu politiku un tātad spēj veikt savu pamatdarbu: īstenot likumdevēja uzraudzību pār Finanšu ministriju un finanšu politiku kopumā.

Latvijas iedzīvotājiem regulāri tiek pārmesta nespēja nodrošināt savu un savas ģimenes materiālo labklājību; gan politiskajās aprindās, gan plašākā sabiedrībā valda priekšstats, ka cilvēkiem pašiem ar visu ir jātiek galā un cerēt uz sociālo atbalstu un solidaritāti ir vājuma izpausme. Tomēr jau minētā valsts sīkstulība, dogmatiskais skatījums uz tautsaimniecību un negodīgā nodokļu politika kavē cilvēkus par sevi parūpēties. Mani sadusmo fakts, ka gandrīz ceturtdaļa Latvijas iedzīvotāju ir uz nabadzības riska robežas; ka vairāki tūkstoši iedzīvotāju ir spiesti dzīvot uz ielas; ka nespēja nodrošināt iztiku veicina atkarību no alkohola, azartspēlēm un ātrajiem kredītiem. Šīs ir politiskas problēmas, kam ir ekonomiski risinājumi. Tomēr līdz šim šie iedzīvotāji nav baudījuši politisku pārstāvniecību, neviens politisks spēks nav pārstāvējis viņu intereses un vajadzības. Es kandidēju, lai to mainītu.

Ir pagājuši 30 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, un šobrīd mēs atrodamies unikālas krīzes priekšvakarā. Šis ir brīdis, kad iepriekšējo gadu tuvredzība – piemēram, atkarība no Krievijas energoresursiem un konservatīva fiskālā politika (sīkstulība) – apdraud mūsu drošību un labklājību. Politiskā loģika, kas noteica valsts attīstību, ir sevi izsmēlusi. Tāpēc šīs vēlēšanas ir izšķirošas, jo lēmumi, kas tiks pieņemti nākamajos 4 gados, noteiks valsts attīstību nākamajās desmitgadēs. “Progresīvie” veido savu piedāvājumu ar domu, ka šos lēmumus nedrīkst pieņemt tikai tie politiķi, kuri savu pārliecību balsta fokusa grupās un pelēko kardinālu interesēs. Šajā svarīgajā brīdī politikā ir nepieciešami cilvēki, kuru rīcību nosaka centieni panākt sociālu taisnīgumu, izpratne par ekonomiskiem un ģeopolitiskiem procesiem, kā arī vēlme mūsu kopīgos uzdevumus risināt patiesi demokrātiski.

Prioritātes

Pirmkārt, tēlaini izsakoties, nauda rodas no gudriem un veseliem cilvēkiem. Tāpēc valsts finanšu politikai ir jāsekmē iedzīvotāju patstāvība, kas balstās spēcīgās kopienās. Tomēr līdzšinējo valsts finanšu politiku raksturo īstermiņa domāšana un fragmentārisms finansējuma piešķiršanā, kā rezultātā tādas nozares kā izglītība, zinātne, mājokļi, sociālie pakalpojumi, arī veselības aprūpe, konsekventi netiek pienācīgi finansētas, attaisnojoties ar “naudas trūkumu”. Taču ikreiz, kad rodas politiskā griba, nauda pēkšņi vairs nav problēma – to redzējām gan Covid-19, gan pērnās ziemas energoresursu cenu kontekstā. Mana prioritāte būs nodrošināt drošu, ilgtermiņa finansējumu nozarēm, kas sekmē iedzīvotāju veselību, izglītību, personisko autonomiju un materiālo drošību. Tās ir primārās nozares, kas nosaka valsts turīgumu ilgtermiņā.

Otrkārt, Latvijā ir izveidojies aktīvs un plaukstošs privātais sektors, kura veiksmes pamatā ir strādīgi un talantīgi cilvēki. Diemžēl, līdz šim uzņēmējdarbības attīstībā valsts ir spēlējusi drīzāk kavējošu vai pat koruptīvu lomu, tomēr, ja vēlamies, lai ekonomika attīstās straujāk, publiskajam sektoram ir jāpārskata sava funkcija sadarbībā ar privāto sektoru. Manuprāt, Progresīvie ir vienīgā partija, kas piedāvā stratēģisku skatījumu uz uzņēmējdarbību, definējot tālredzīgus mērķus, piemēram, pāreju uz zaļu, klimatam draudzīgu tautsaimniecību. Šādi privātais sektors saņem skaidru signālu par valsts prioritātēm un to, kuras komercdarbības jomas tiks īpaši atbalstītas. Mēs vēlamies, lai valsts kļūst par produktīvu privātā sektora sadarbības partneri, tā padarot mūsu uzņēmējus vēl konkurētspējīgākus un pelnošākus.

Visbeidzot, kad pērnā gada rudenī rūpīgi lasīju ar valsts budžeta veidošanu saistītos dokumentus, man kļuva skaidrs, cik necaurspīdīgs ir šis process. Kad Finanšu ministrijai uzdevu vienkāršu jautājumu: kurš un kad pieņēma lēmumu par papildu finanšu līdzekļu sadalījumu ministrijām, neviens ministrijas pārstāvis – vairāku mēnešu garumā – man nespēja uz šo jautājumu atbildēt. Man kļuva skaidrs, ka lēmumi nereti tiek pieņemti aiz slēgtām durvīm, bez sēžu protokoliem un bez skaidri noteiktām atbildīgajām personām. Arī šobrīd redzam, ka FM nevēlas budžeta veidošanā savlaicīgi iesaistīt NVO, kam ir nozīmīga loma, piemēram, Ukrainas bēgļu integrācijā. Es vēlos to mainīt. Lēmumiem par naudu ir jābūt pēc iespējas caurspīdīgiem; iedzīvotājiem ir jābūt iespējai uzzināt, kuras amatpersonas pieņem lēmumus par finansējuma piešķiršanu un kā šie lēmumi tiek pamatoti. Te es atgriežos pie tā, ar ko iesāku, – Saeimā ir nepieciešami cilvēki, kuri spēj veikt jēgpilnu likumdevēja uzraudzību pār finanšu politiku. Tam ir nepieciešama kompetence un atklātība.

Latvija pilnvērtīgi atjaunoja valstisko neatkarību manā dzimšanas gadā. Es tātad pārstāvu paaudzi, kas ir uzaugusi brīvībā un vēlas realizēt atgūto un solīto brīvību – neatkarīgi no dzimuma, ģimenes turīguma, seksuālās identitātes vai dotībām un kurai ir bijusi iespēja redzēt un sajust plašo pasauli ar pašas acīm. Es pārstāvu paaudzi, kura nebaidās no cilvēku dažādības; kura nebaidās no globāliem izaicinājumiem, tādiem kā, piemēram, klimata krīze; paaudzi, kas izjūt instinktīvu solidaritāti ar tiem, kam nav veicies piedzimt labvēlīgos apstākļos vai kuri saskaras ar diskrimināciju aizspriedumu dēļ. Es pārstāvu brīvības paaudzi – paaudzi, kurai “brīvība” nenozīmē tikai iepirkties un ceļot, bet kurai tā nozīmē savstarpējas rūpes, līdzcietību un iespēju veicināt gan individuālu, gan arī sociālu bagātību. Es vēlos pārstāvēt šīs vērtības un aizstāvēt šīs paaudzes nākotni.