4# Latvijas eiro pozīciju meklējot

Apspriežot jautājumu par Latvijas pozīciju eirozonā, joprojām bieži izskan viedoklis, ka 2008. gada finanšu krīzes galvenais iemesls bija valsts pārmērīgie izdevumi. Šīs pārliecības popularitāte ir tiešām pārsteidzoša, ņemot vērā publiski pieejamos datus par valsts budžeta deficītu un parādu 21. gadsimta sākumā – dati rāda pretēju ainu. Tikmēr sabiedrības atmiņā 2008. gada krīze drīzāk asociējas ar Kalvīša valdības “gāzi grīdā” un “treknajiem gadiem”, nevis Parex bankas apšaubāmajām finansiālajām darbībām un zviedru banku bezatbildību attieksmē pret neskaitāmiem kredītņēmējiem Latvijā. Tas gan nenozīmē, ka tā laika valdības nav līdzatbildīgas par notikušo. Valdošā ekonomiskā politika – kuras ietvaros zviedru bankas izsniedza privātpersonām aizdevumus eiro, kas tika konvertēti latos, lai iegādātos nekustamos īpašumus, tā veicinot iekšējo patēriņu, bet valsts neveica jēgpilnas ilgtermiņa investīcijas veselībā, izglītībā un infrastruktūrā – ir viennozīmīgi kritizējama visos līmeņos. Tomēr ir svarīgi paturēt prātā, ka ne jau valsts izsniedza hipotekāros un citus kredītus, tā veicinot cenu un algu inflāciju. Ne jau valsts dzīvoja pāri saviem līdzekļiem, bet gan privātais sektors. Krīze radās brīdī, kad valsts uzņēmās atbildību par finanšu sektora egoistiskajām kļūdām.

Sākšu ar strīdīgu apgalvojumu: ja Latvija nebūtu iestājusies Eiropas Savienībā (ES), 2008. gada finanšu krīze nebūtu radījusi tik smagu triecienu Latvijas sabiedrībai. Tomēr, nobalsojot par iestāšanos ES, iedzīvotāji deva zaļo gaismu Latvijas integrācijai Eiropas monetārajā zonā un pasaules kapitāla tirgi nekavējoties uzlūkoja Latviju citādāk. Lata piesaiste eiro apliecināja, ka ir daudzmaz droši izsniegt aizdevumus, kas denominēti eiro valūtā, jo, kā norādīju iepriekšējā rakstā, bankas labi apzinājās samazinātos valūtu riskus. Latvijai vēl neatrodoties eirozonā, bet cerot tajā iekļūt, tā būtu spiesta darīt visu nepieciešamo, lai atmaksātu šos eiro kredītus. Te uzreiz var iezīmēt galveno strukturālo problēmu, kas noteica krīzes attīstību un ieviestos “risinājumus”: bankas mudināja iedzīvotājus aizņemties eiro valūtā, nevis latos. Šāds finansiāls izkārtojums paredzēja, ka Latvijas ekonomika attīstīsies līdztekus ar eirozonas ekonomiku, nodrošinot valūtu maiņas kursa stabilitāti. Pieprasījumam pēc latiem vajadzēja augt kopā ar pieprasījumu pēc eiro, bet, ja šis pieprasījums mazinātos, tas palielinātu parādu slogu – iedzīvotājiem būtu nepieciešams nopelnīt vairāk latu, lai varētu atdot kredītus eiro.

Kāpēc bankas un iedzīvotāji neaizņēmās latos? Tāpēc ka Latvijas Banka, uztraucoties par inflācijas riskiem, kopš 2004. gada sāka īstenot ierobežojošu monetāro politiku. Praktiski tas nozīmēja, ka aizņemties latos bija dārgāk nekā aizņemties eiro un bankām bija nepieciešamas lielākas latu rezerves. Ja Latvijas ekonomika būtu bijusi slēgta, tas tik tiešām ierobežotu kredītu pieejamību un slāpētu inflāciju. Tomēr Latvijas pievienošanās ES paredzēja vieglu eiro kredītu pieejamību un Latvijas Bankai nebija nekādas jurisdikcijas pār eiro. No makroekonomiskā skatpunkta, galvenā problēma šajā periodā bija nevis inflācija un pat ne mājokļu kreditēšana – šie procesi bija sekas kapitāla nekontrolētai ieplūšanai Latvijas tautsaimniecībā. Tomēr runāt par kapitāla kontroli tobrīd bija ķecerība – par spīti tam, ka 90. gadu Āzijas finanšu krīze lieliski parādīja, kas notiek, ja ārvalstu kapitāls sponsorē nekustamā īpašuma tirgu un mākslīgi uzpūstu patēriņa burbuli. Acīgākie analītiķi labi redzēja un paredzēja sāpīgu ekonomisku kritienu, tomēr eiforiskais sentiments veiksmīgi marginalizēja saprāta balsis.

Covid-19 raisītās ekonomiskās krīzes kontekstā bieži tiek teikts, ka, pateicoties Latvijas dalībai eirozonā, mums ir pieeja starptautiskiem kapitāla tirgiem, turpretī 2008. gadā mums tādas iespējas neesot bijis, jo valsts bija iztērējusi tik daudz naudas, ka bankrota iespējamība kļuva reāla. Tomēr šādi apgalvojumi ir neprecīzi un vedina domāt, ka Latvijai bija nepieciešami starptautiski kapitāla tirgi, lai aizņemtos latus. Kā norādīju otrajā rakstā, valstis, kam ir monetāra suverenitāte, ar likuma starpniecību vienkārši rada naudu, pieņemot budžetu. Pirms iedzīvotāji var maksāt nodokļus, tiem vispirms ir jātiek pie valūtas, ko pirmajā instancē izdod valsts. Tātad valsts ar savu valūtu nekad nevar bankrotēt un tai nav nepieciešami finanšu kapitāla tirgi, lai finansētu savas vajadzības. Latvijas problēma nebija latos, bet gan, kā jau minēju, – eiro. Lats bija piesaistīts eiro, un Latvijas Banka bija apņēmusies nodrošināt, ka par vienu latu iespējams nopirkt 1.42 eiro, taču nekontrolēta eiro ieplūšana tautsaimniecībā apdraudēja šo maiņas kursu, jo veicināja importa preču patēriņu. Kapitāls plūda iekšā un tikpat viegli plūda ārā, aiz sevis atstājot finansiālas saistības, kuru izpilde bija atkarīga no stabiliem iedzīvotāju ienākumiem un pieaugošas darba produktivitātes. Ir svarīgi atzīmēt, ka lata piesaiste eiro bija būtībā brīvprātīgs lēmums, gluži tāpat kā 1995. gadā lata piesaiste SDR valūtu grozam. Jāizprot, ka kādas valūtas piesaistīšana citai valūtai ir vienkāršs solījums tās konvertēt norādītā maiņas kursā. Šāds solījums tik tiešām ierobežo valsts kapacitāti radīt naudu – pārāk apjomīga latu “drukāšana” apdraudētu centrālās bankas solījumu garantēt noteikto kursu. Savukārt investoriem tas sniedz iespēju disciplinēt valstis, veicot spekulatīvas derības, ka centrālā banka nespēs nodrošināt oficiālo maiņas kursu – Džordžs Soross kļuva plaši pazīstams (un bagāts), tieši pateicoties spekulācijām par britu sterliņu mārciņas patieso vērtību. Latvija teorētiski varēja jebkurā brīdī atteikties no šī solījuma izpildes. Tas neapšaubāmi izraisītu investoru nosodījumu, jo viņu eiro investīcijas zaudētu vērtību. Tomēr, lai diskusija par monetāro un fiskālo politiku būtu kvalitatīva un godīga, ir nepieciešama vienota izpratne par šiem jautājumiem. Un, kad ekonomisti runā par Latvijas valsts potenciālo bankrotu 2008. gadā, ir svarīgi paturēt prātā, ka ar to tiek domāta valsts nespēja apkalpot eiro saistības, kas lielākoties tika pārņemtas no Parex bankas. Valstij nebija nepieciešami iedzīvotāju latu uzkrājumi, lai finansētu nacionālo parādu, kas bija denominēts latos un tātad – vienmēr nomaksājams. Problēma bija eiro. Tieši tāpēc aizņēmums no Starptautiskā Valūtas fonda, Eiropas Komisijas un citiem tika denominēts eiro nevis latos.

No makroekonomiskā skatpunkta, īstā deficīta problēma bija nevis valsts budžetā, bet gan ārējās tirdzniecības sektorā. Dati ir nepārprotami. Kopš 2002. gada valsts budžeta deficīts, izteikts attiecībā pret IKP, samazinājās katru gadu līdz pat 2005. gadam (no 2,3% līdz 0,48%), un turpmākos divus gadus tas pieauga ļoti minimāli – līdz 0,56%. Tas ir aptuveni tāds pats deficīta līmenis kā pēdējos gados, kad reti kurš runā par dzīvošanu pāri līdzekļiem. Tieši pretēji – Latvija tiek uzteikta par fiskālo atbildību.

1. tabula (Avots: CSB)

Līdzīga tendence ir novērojama arī saistībā ar vispārējās valdības parādu. 2. tabulā redzams, ka laika posmā no 2004. līdz 2007. gadam nacionālais parāds attiecībā pret IKP samazinājās par sešiem procentpunktiem. Tāpēc nav līdz galam saprotams dažu ekonomistu sacītais par pieaugošo valsts parādu šajā periodā (kā, piemēram, V. Purviņa atskatā uz monetāro politiku gadsimta sākumā). Iespējams, tiek domāts valsts parāds, kas ir izteikts absolūtos skaitļos, taču absolūti skaitļi, nošķirti no ekonomiskās realitātes, neko daudz neizsaka. IKP izaugsmes tempi šajā laika periodā bija tik apjomīgi, ka vairākkārt kompensēja minimālos budžeta deficītus.

2. tabula (Avots: CSB)

Kā jau minēju, deficīts, par kuru tik tiešām vajadzēja uztraukties, bija atrodams ārējās tirdzniecības bilancē. 3. tabulā ir redzams, ka importa rādītāji, sākot ar 2005. gadu, strauji palielinās, salīdzinot ar eksporta rādītājiem:

3. tabula (Avots: CSB)

Pieaugoša negatīva tirdzniecības bilance faktiski nozīmēja, ka pieprasījums pēc latiem samazinās, un oficiālais valūtas maiņas kurss vairs neatspoguļoja reālo jeb tirgus kursu. Šī maiņas kursa nesakritība varēja turpināties tik ilgi, kamēr ārvalstu eiro kapitāls turpināja ieplūst ekonomikā, šādi finansējot deficītu ārējās tirdzniecības sektorā. Praktiski tas nozīmēja, ka investori neuztraucas par Latvijas Bankas kapacitāti garantēt maiņas kursu, par spīti publiski pieejamiem ekonomikas rādītājiem, kas visi kā viens liecināja par briesmām visās frontēs. Pirms finanšu krīzes lats bija ceturtā spēcīgākā valūta pasaulē, lai gan reālā situācija liecināja par lata nestabilitāti. Tomēr īstais politiskais triks bija ārējās tirdzniecības bilances deficīta pārtulkošana publiskā sektora deficītā, ko labi ilustrē 4. tabula.

4. tabula (Avots: Fiskālā disciplīnas padome)

Kā redzams, līdz pat 2007. gadam īstā problēma bija nevis pieaugošais valsts parāds (kas patiesībā samazinājās attiecībā pret IKP), bet gan privātā sektora parāds, kas eleganti pārtapa publiskā sektora parādā, pateicoties Parex bankas finanšu praksēm. Ierasti, ja valsts tirdzniecības bilance kļūst negatīva, pastāv iespēja devalvēt valūtu – tas sadārdzinātu importa preces (un radītu inflācijas draudus), bet padarītu lētākas eksporta preces. Latvijas gadījumā devalvācija nozīmētu valūtas kursa izmaiņas attiecībā pret eiro, kas savukārt sadārdzinātu iedzīvotāju hipotekāros kredītus. Ja sākotnēji par vienu latu varēja nopirkt 1.42 eiro, bet pēc devalvācijas par to varētu nopirkt tikai, teiksim, 1 eiro, tad ir acīmredzams, ka iedzīvotājiem būtu jāstrādā vairāk, lai savus kredītus atmaksātu. Liela daļa iedzīvotāju, visticamāk, bankrotētu. Maksātnespējas likums tobrīd vēl nebija ieviests. Ja iedzīvotājiem būtu bijusi iespēja efektīvi īstenot bankrota procedūru, tad arī ekonomika varētu tikpat strauji atkopties, jo uzņemtās saistības tiktu dzēstas. Alternatīva bija visu eiro kredītu redenominācija latos. Ja Saeima būtu izdevusi likumu, kas paredzētu iespēju kredītus atdot latos, nevis eiro, tad, iespējams, maksātnespējas vilnis būtu bijis ievērojami mazāks. Līdzīgu lēmumu 1933. gadā pieņēma ASV prezidents Frenklins Rūzvelts, atceļot “zelta klauzulu” banku līgumos, kas paredzēja solījumu konvertēt dolārus zeltā. Tomēr šāds Latvijas lēmums būtu izteikti nedraudzīgs kreditoriem, jo viņi zaudētu lielāko daļu no investīciju vērtības un – pats galvenais! – Latvijas durvis uz eirozonu kļūtu cieši aizslēgtas.

Šī raksta mērķis nav argumentēt, ka Latvijas valdība bija nevainīga 2008. gada finanšu krīzes priekšvakarā. Taču jebkuri argumenti, kas cenšas pamatot fiskālo disciplīnu, atgādinot par valsts dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem, nav balstīti datos. Finanšu krīzi izraisīja vietējās un ārzemju bankas, kas bezatbildīgi izsniedza ārvalstu valūtā denominētus kredītus. Latvijas valdības kļūda bija atteikties no kapitāla kontroles, kas ļautu regulēt kopējo ārvalstu valūtas apjomu vietējā tautsaimniecībā, šādi nodrošinot arī valūtas maiņas kursa stabilitāti. Tomēr Latvijai, kļūstot par Eiropas Savienības vienotā tirgus dalībvalsti, šāda iespēja bija nerealizējama. Runas par to, ka šajā laika posmā Latvijas valdībai bija nepieciešams veidot budžetu ar pārpalikumu, ir tuvredzīgas, jo brīdī, kad ārējās tirdzniecības bilance strauji pasliktinājās, budžeta pārpalikums radītu vēl lielāku spiedienu uz lata vērtību, jo samazinātu apgrozībā esošo latu daudzumu. Tā būtu bijusi cīņa ar simptomiem, nevis cēloņiem. Turklāt, ja Latvijas valdība nebūtu gana bezatbildīgi glābusi Parex banku, naratīvs par neapdomīgu fiskālo politiku, visticamāk, neiesakņotos, jo valdības parāds noteikti tik strauji nepieaugtu. Tāpēc ir svarīgi ieviest korekcijas diskusijā par 2008. gada krīzi un pārstāt izmantot to kā argumentu par labu fiskālai disciplīnai. Īstie krīzes cēloņi bija nekontrolēta ārvalstu kapitāla ieplūšana valstī, valdības nespēja ieviest kapitāla kontroli, tās pārspīlēta uzcītība, cenšoties noturēt nemainīgu lata kursu, un, protams, nepārdomāta Parex bankas glābšana.