2# Latvijas eiro pozīciju meklējot
Divas svarīgas ziņas piesaistīja manu uzmanību šajā nedēļā: Eiropas Komisijas (EK) lēmums pētīt pūļa finansēšanas iespējas ekonomikas atjaunošanas programmai un Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) ziņojums par nepieciešamo budžeta konsolidāciju 2022. gadā 175,8 miljonu eiro apmērā.
Pirmā ziņa ir nozīmīga tāpēc, ka norāda uz briestošo izmisumu, kas pārņem Eiropas Savienības (ES) institūciju dienaskārtību. Ja pūļa finansēšana tiek apsvērta kā reāls risinājums Eiropas ekonomikas krīzei, tad mēs patiešām esam nonākuši jaunā pasaulē. Eiropas Savienība pārvalda trešo lielāko ekonomiku, un Eiropas Centrālā banka (ECB) ir viena no sešām spēcīgākajām centrālajām bankām, kura turklāt tikpat kā nav pakļauta demokrātiskai kontrolei. Ja pie šādiem priekšnoteikumiem uz lēmumu pieņēmēju galda nonāk tik absurdi piedāvājumi, var secināt, ka lēnām sāk iestāties politiska savienības paralīze.
Otrā ziņa ir vienkārši smieklīga. Brīdī, kad valstij ir jādomā par fiskāliem stimuliem, tās oficiāls padomdevējs runā par nākotnes izdevumu samazināšanu. Var saprast, kāpēc šie viedokļi parādās: EK liek dalībvalstīm nosūtīt savus trīs gadu budžeta plānus, savukārt FDP vienīgais uzdevums ir regulāri pateikt vārdu “disciplīna” neatkarīgi no apstākļiem. Ir vismaz divas lietas, ko šobrīd tiešām varētu uzlabot: pirmkārt, pārdēvēt FDP par Fiskālo padomi, šādi atbrīvojoties no institucionālā aizsprieduma, kas iekodēts šīs kolēģijas būtībā, un, otrkārt, atcelt Fiskālās disciplīnas likumu. Likuma mērķis ir sekmēt ilgtspējīgu valsts attīstību, bet tajā ietvertie principi ir pretēji šim mērķim. Ceru, ka šīs rakstu sērijas laikā taps skaidrs – kāpēc.
Eirozonas filozofija
Tā ir sava veida likteņa ironija, ka brīdī, kad Latvija atjaunoja neatkarību un cerīgi lūkojās Eiropas virzienā, Eiropa kļuva neoliberāla. Mūsdienās šis termins tiek lietots visos iespējamos kontekstos, tāpēc ir lietderīgi sašaurināt tā nozīmi. 1992. gadā noslēgtais Māstrihtas līgums, kas cita starpā pārdēvēja Eiropas Kopienu par Eiropas Savienību, ir neoliberālisma principu triumfs. Kā norādīju iepriekšējā rakstā, eiro bija risinājums vairākām problēmām: Vācija vēlējās simboliski apvienot Eiropu; Francija vēlējās kontrolēt Vācijas politiskās intereses; Itālija vēlējās stabilizēt nemitīgās valūtas svārstības. Risinājums nebija ideāls, un tikai akli ideologi atteicās saskatīt monetāras savienības riskus. Tādu, protams, netrūka. Jāatceras, ka šis bija laiks, kurā dominēja monetārisma idejas jeb ekonomiski pieņēmumi par to, ka:
- jebkura valsts aktivitāte tautsaimniecībā raisa inflāciju;
- publiskas investīcijas izspiež (crowd out) privātas investīcijas;
- cenu stabilitātes nodrošināšana ir vienīgais centrālās bankas mandāts, un to visefektīvāk var panākt, nosakot īstermiņa procentu likmes, šādi kontrolējot naudas daudzumu ekonomikā.
Šis ideju kopums ir eirozonas arhitektūras pamats. Tieši tāpēc dalībvalstīm šobrīd ir tik grūti vienoties par finansiāla atbalsta formām, jo noteikumi, kas nosaka pieļaujamu rīcību monetāras savienības ietvaros, fundamentāli ierobežo valsts kapacitāti iniciēt jebkādu jēgpilnu ilgtermiņa investīciju. Ir būtiski uzsvērt šīs arhitektūras filozofisko dimensiju, jo ikviena iepriekš minētā pieņēmuma funkcionalitāti var empīriski apstrīdēt, ko arī darīšu turpmākajos rakstos.
Tā kā monetārisma principi lielākoties netika apšaubīti, publisko telpu piepildīja apgalvojumi par neapstrīdamiem ieguvumiem, ko eiro nesīs ikvienai dalībvalstij. Pirmkārt, tika apgalvots, ka samazināsies darījumu izmaksas. Uzņēmējiem, kuri nodarbojas ar importu un eksportu, vairs nevajadzēs uztraukties par valūtu svārstībām, un tūristiem vairs nevajadzēs mainīt valūtu katrā valstī. Tomēr iespējamie izmaksu samazinājumi neliecina par viennozīmīgu ekonomisko ieguvumu.[1] Otrkārt, plaši tika runāts par ekonomisko integrāciju, kas sekos vienotas valūtas ieviešanai. Tomēr attēlā (sk. zemāk) redzam izteiktu polarizāciju starp eirozonas dalībvalstīm. Pēc 2008. gada finanšu krīzes valdību obligāciju procentu likmes attālinās viena no otras, kas atspoguļo investoru vērtējumu par katras valsts ekonomisko kapacitāti. Pie šī attēla vēl atgriezīšos nākamnedēļ.
Treškārt, eiro piekritēji apgalvoja, ka monetāra savienība veicinās ekonomisku izaugsmi. Virspusēji skaitļi tik tiešām norāda uz strauju izaugsmi. Tomēr skaitļi slēpj pieaugošu nevienlīdzību, politisku korupciju jaunajās dalībvalstīs un neproduktīvas investīcijas. Eiro ieguvumi ir apšaubāmi visās frontes līnijās.
Kā Vācija atrisināja eiro problēmu?
Ja atminamies, tad Vācijas eiro problēma bija īpaša: tā vēlējās simboliski un politiski apvienot Eiropu, bet vienotas valūtas izveide tai nebija ekonomiski izdevīga. Vācija labi saredzēja riskus, ko ietver vienota valūta: potenciālu pienākumu maksāt par citu valstu kļūdām. Lai labāk izprastu šā riska ekonomisko skaidrojumu, nepieciešama atkāpe.
Atkāpe: kā rodas nauda?
Mūsdienu monetārā sistēma ir tā saucamā fiat sistēma, kurā nauda ir likumiski radīts maksājumu līdzeklis. Tāpēc teorētiski jebkas var tikt likumiski definēts kā nauda. Tieši šī iemesla dēļ teikt, ka nauda ir ierobežots resurss, kuras vienā brīdī vienkārši nav, ir absurdi. Tas ir līdzīgi kā apgalvot, ka pasaulē izbeigsies kilogrami vai metri. Šī domāšana ir arhaiskas paliekas no 19. gadsimta finanšu pasaules, kuru vadīja zelta standarts.
Kā nauda nonāk sabiedrībā? Vienkāršības dēļ, pieņemsim, ka valstij ir sava suverēna valūta: tā drīkst radīt valūtu, kad vien vēlas. (Tātad Latvijai nav suverēnas valūtas, jo tā nedrīkst radīt eiro.) Suverēnā monetārā zonā tehniskais process ir šāds: parlaments pieņem likumu par budžetu, nosakot plānotos ienākumus un izdevumus. Valsts kase caur savu norēķinu kontu, kas atrodas centrālajā bankā, atbilstoši likumam par budžetu kreditē uzņēmumu/privātpersonu kontus. Tas arī viss. Nauda ir radīta. Valstij nav nepieciešami iepriekšēji uzkrājumi, lai kreditētu kontus. Vēl svarīgāk: valstij nav nepieciešami nodokļi, lai veiktu maksājumus. Teorētiski valstij nav nepieciešama arī centrālā banka – ja komercbankas vai iedzīvotāji atvērtu kontus Valsts kasē, konti būtu papildināti bez centrālās bankas starpniecības. Esošās institucionālās iekārtas cēloņus iztirzāšu citreiz, bet pagaidām svarīgi paturēt prātā, ka nauda ir publiskā sektora radīts juridisks instruments maksājumu veikšanai, nevis privātpersonu/uzņēmēju veiksmīgas iniciatīvas auglis. Uzņēmēji nevar radīt valūtu – viņi to var tikai nopelnīt.
Tomēr bieži dzirdam, ka valstij ir nepieciešams emitēt obligācijas, lai iegūtu sev nepieciešamos finanšu resursus. Obligācija būtība ir aizdevuma līgums starp divām pusēm. Katrai obligācijai ir cena un procentu likme, kā arī noteikts atmaksas termiņš. Obligāciju dinamikā ir būtiski izšķirt valstis ar suverēnu valūtu un bez suverēnas valūtas. Kā redzējām iepriekš, ja valstij ir suverēna valūta, tā vienkārši pieņem likumu par budžetu un kreditē kontus. Obligācijas nekur pat neparādās. Tomēr praksē valstis labprātīgi izlemj emitēt obligācijas noteikto izdevumu apmērā. Piemēram, hipotētiskai Fleksijas valstij ir sava suverēna valūta – flekši. Tās izdevumu budžets ir 100 flekši gadā. Fleksija pieņem likumu un vienkārši kreditē kontus. Tomēr vienlaicīgi tā izlemj emitēt obligāciju (tās cena ir tieši 100 flekši) un tā sola maksāt 1% gadā un atmaksāt pilnu summu pēc 10 gadiem. Jebkurš investors to var nopirkt, šādi kreditējot valsti. Tomēr uzmanīgs lasītājs pamanīs, ka šī procesa priekšnoteikums ir flekšu eksistence ekonomikā, tātad agrāk valsts ir veikusi maksājumus bez obligāciju emitēšanas. Par to, kāpēc valstis ar suverēnu valūtu labprātīgi izlemj izdot parādzīmes, rakstīšu citreiz. Tikmēr valstīm bez suverēnas valūtas stāsts ir citāds, un šeit mēs atgriežamies pie Vācijas risinājuma.
Tātad viena no problēmām vienotas eiro valūtas izveidei bija jautājums par to, kura institūcija to drīkst radīt. Ja jebkuras ES dalībvalsts Valsts kase pēc sirds patikas varētu laist apgrozībā eiro, tas varētu radīt zināmu haosu. Finanšu sistēmas stabilitātei ir nepieciešama koordinācija un kontrole. Ierasti to sniedz nacionālās centrālās bankas, kas uzrauga komercbanku kreditēšanas aktivitātes. Ierasti tiek arī pieņemts, ka centrālās bankas ir neatkarīgas, respektīvi, to pārvaldība ir tehnisks – nevis politisks – jautājums. Tomēr fakts, ka centrālās bankas vadītāju apstiprina parlaments un suverēnās monetārās zonās Valsts kase ir funkcionāli daudz spēcīgāka institūcija, šo pieņēmumu atspēko. Turklāt tieši centrālā banka ir tā institūcija, kas jebkurā brīdī ir gatava nopirkt valsts izdotu obligāciju. Pat ja visi investori atteiktos pirkt kādas valsts obligāciju, centrālā banka vienmēr būs pircēja, jo tās uzdevums ir saglabāt cenu stabilitāti.
Vienota Eiropas Savienības Kase nozīmētu arī vienotu izdevumu un ienākumu (nodokļu) administrēšanu, kas politiski tobrīd (un arī šobrīd) bija neiespējami. Līdz ar to izvēle krita uz supra-nacionālu centrālo banku, kurai tiktu uzticēta eiro radīšanas vara. Neviena nacionāla valsts, vismaz juridiski, nevarētu kontrolēt šo institūciju. Šādi eirozonas dalībvalstis atteicās no iespējas radīt valūtu un kļuva tikai par tās lietotāju, gluži kā privātais sektors suverēnā monetārā zonā. Vienīgais veids, kā valstis varēja tikt pie eiro, ir aizņemoties (izdodot obligācijas). Tomēr tas vien neatrisināja Vācijas bažas par to, ka nacionālas valstis varētu sākt nekontrolēti emitēt eiro obligācijas, ko tradicionāli vienmēr uzpērk centrālās bankas. Vācija visur redzēja inflācijas draudus: bezatbildīgas valdības aizņemtos ievērojamas summas, veiktu bezatbildīgas investīcijas vai citādi izsaimniekotu iegūtos līdzekļus, šādi bremzējot produktivitātes celšanos un veicinot inflācijas pieaugumu, kas savukārt būtu neizdevīgi Vācijas komercbanku un privātā sektora investīcijām un aizdevumiem (inflācijas galvenie pretinieki ir kreditori, kuru izsniegtie aizdevumi inflācijas apstākļos kļūst ļoti viegli atmaksājami un līdz ar to – bezvērtīgi). Tieši tāpēc tika pieņemts Līguma par Eiropas Savienību 123. pants (to pieminēju pirmajā rakstā), kas liedz Eiropas Centrālajai bankai izsniegt tiešus aizdevumus nacionālajām valdībām. Šādi valdības tiek pakļautas privātā tirgus disciplīnai, jo bankas un investori kļūst par vienīgajiem naudas ieguves avotiem. Tikai noteiktām komercbankām un investoriem ir tieša piekļuve ECB naudas radīšanas iekārtām.
Ar to, protams, arī nebija gana. Izveidojot finansiālu sistēmu, kurā valdības ir fundamentāli atkarīgas no privātā tirgus vērtējuma par attiecīgās dalībvalsts spēju atmaksāt aizdevumu, rodas risks, ka spēcīgākām eirozonas valstīm nāksies glābt vājākas valstis. Ko tas īsti nozīmē? Monetārā zonā, kur valstīm nav suverēnas valūtas, pastāv tikai divas iespējas, kā tikt pie finanšu resursiem: emitējot obligācijas (aizņemoties) vai pārdodot aktīvus (zemi, ostas, mežus utt.) Izsniedzot aizdevumus, investori vērtēs valsts bilanci: ja tie novēros regulārus budžeta deficītus un valsts parāda pieaugumu, tie paaugstinās obligāciju procentu likmes – aizņemties kļūs dārgāk. Iespējams, vienā brīdī investori atteiksies izsniegt tālākus aizdevumus, jo viņu vērtējumā valsts nespēs to atmaksāt. Faktiski tas ir valsts bankrots. Un vienotā monetārā savienībā vienas vienības bankrots atstāj graujošu ietekmi uz pārējām vienībām: bankrotu nedrīkst pieļaut. Tieši šī varbūtība sagādāja Vācijai lielas raizes – ja, piemēram, Itālija nespētu apkalpot savu parādu, Vācijai nāktos palīdzēt, lai novērstu monetārās savienības sabrukumu. Investori to labi redzēja, kas, protams, radīja morāli nelabvēlīgus apstākļus kredītu izsniegšanai – lai arī kas notiktu, investori zināja, ka viņu izsniegtie aizdevumi vienmēr tiks atmaksāti. Taču, ja aizdevumus var izsniegt bez jebkāda riska, tas rada vidi spekulatīviem un neproduktīviem kredītiem.
Tāpēc Māstrihtas līgumā tika ierakstīti slavenie noteikumi par maksimāli pieļaujamo ikgadējo budžeta deficītu ne vairāk kā 3% apmērā un valsts parāda līmeni ne vairāk kā 60% no IKP apmērā. Eiropas Komisijai tika uzdots stingri monitorēt dalībvalstu budžetu situāciju un ikreiz, kad deficīts pietuvojas bīstamam līmenim, aktīvi nosodīt un kaunināt attiecīgo dalībvalsti. Ir būtiski piezīmēt, ka šie cipari bija izvēlēti visai patvaļīgi – tiem nebija nekāda zinātniska pamata. Turklāt pēc 2008. gada finanšu krīzes noteikumi kļuva vēl stingrāki. COVID-19 pandēmijas ietekmē EK atcēla šos fiskālos ierobežojumus, ļaujot valstīm palielināt deficītu, tomēr to nebūt vēl nevar uzskatīt par draudzīgu soli. Par to, kā eirozonas arhitektūra ietekmē dalībvalstu fiskālo politiku un kādas bija sekas Māstrihtas līgumā ietvertajiem noteikumiem, rakstīšu nākamreiz.
Papildus:
Šis ir labs raksts angļu valodā par Vācijas problemātiku eirozonā: https://www.politico.eu/article/eurozone-problem-country-germany-coronavirus/
Savukārt, šis ir interesants viedokļa raksts no bulgāru politiķa par to, ka pat, ja finanšu resursi tiktu izsniegti vājākām dalībvalstīm draudzīgā veidā, prasmju un iztēles trūkums liegtu veikt jēgpilnas un ilgtspējīgas investīcijas. Domāju, ka daļa taisnības viņam ir: https://www.euractiv.com/section/economy-jobs/opinion/the-european-new-marshall-plan-challenges-for-eastern-europe/
Visbeidzot, šo piektdien piedalīšos sarunā, ko organizē Ziemeļvalstu Padomes birojs (angļu valodā), kur centīšos iztirzāt dažas no šīm tēmām: https://www.facebook.com/events/617119678889038/
Sestdien, 9.maijā, 12:00 pieslēgšos Radio NABA raidījumā “Nezāle“, lai runātu par demokrātiju un ekonomiku Latvijas kontektsā.
Kā ierasts - ja ir kādi komentāri, ieteikumi, jautājumi - droši komentējiet vai rakstiet un dalieties tālāk!
[1] Sk. Durlauf, S., Blume, L., 2009. Monetary Economics. Palgrave Macmillan 34. – 36. īsam ieskatam. Šo izmaksu samazinājuma iespaids uz ekonomisko darbību ir grūti aprēķināms faktors, jo jāņem vērā citi eiro ieviešanas izraisīti efekti uz tirdzniecību un it īpaši uz finanšu sektoru.